Zelta rags (turku: Haliç vai Altın Boynuz) ir neliels un iegarens Bosfora jūras šauruma līcis, kas sadala Stambulas (Turcija) Eiropas daļas piekrasti divās daļās un veido dabīgu jūras ostu.
uz Serālija zemesragu (turku: Sarayburnu) un Zelta ragu.]]
laika Konstantinopoles karte (tag. Stambula), kur Zelta rags redzams pilsētas galvenās pussalas ziemeļos.]]
Grieķu leģenda vēsta, ka Zelta raga nosaukums (grieķu: Χρυσόν Κέρας, Chrysón Kéras) cēlies no Kerēsas, kas bijusi Biza un Megariana māte un nosaukusi līci savā vārdā. Līcis rada dabīgu jūras ostu, kas savienota ar Marmora jūru. Pie šī līča bija Bizantijas jūras spēku štābs un gar visu līci tika uzcelti biezi mūri, kas aizsargāja pilsētu no iespējamiem uzbrukumiem. Līča sākumā, starp veco Galatas torni (Megalos Pyrgos, Lielais Tornis) un pilsētu tika nostiepta milzīga ķēde, kas neļāva līcī iebraukt kuģiem bez atļaujas. Ceturtajā krusta gājienā (1204) latīņu krustneši šo torni sagrāva, bet dženovieši netālu uzcēla jaunu torni (1348) un to nosauca par Kristus torni (Christea Turris, tag. Galatas tornis).
Lielo ķēdi, kas sargāja līci, trīs reizes izdevies pārraut vai apiet. Vikingi 10. gs. savus kuģus līdz līcim aizvilka pa zemi ap Galatas torni, bet bizantieši viņus sakāva, izmantojot slaveno grieķu uguni. 1204. gadā, Ceturtā krusta gājiena laikā venēciešu kuģiem izdevās pārraut ķēdi ar triecienu. 1453. gadā sultānam Mehmedam II Iekarotājam neizdevās pārraut ķēdi ar spēku, tādēļ viņš izmantoja rūsu taktiku, velkot savus kuģus ap Galatas torni uz līci pa zemē guldītiem un ieeļļotiem baļķiem.
Pēc Konstantinopoles krišanas sultāna Mehmeda II Iekarotāja rokās, grieķu pilsoņi, Grieķu pareizticīgā baznīca, ebreji, itāliešu tirgotāji un musulmaņi arvien pārcēlās dzīvot arī uz Feneru un Balatu. Mūsdienās Zelta rags ir cieši apbūvēts no abām pusēm un tā abus krastus savieno Galatas tilts, Ataturka tilts un Zelta raga tilts. Līdz 1980. gadiem Zelta rags bija ievērojami piesārņots ar rūpnieciskajiem notekūdeņiem, bet pēc apjomīgas tīrīšanas tas tagad ir populārs tūrisma objekts.
Zelta rags ir applūdis senāk bijušais estuārs.
pojekts Galatas tiltam 1502.]]
1502. gadā sultānam Bajezidam II Leonardo da Vinci izstrādāja projektu 240 m garam tiltam pār Zelta ragu. Tilta projektu dēļ tā pārdrošā plānojuma noraidīja, bet ideju 2001. gadā izmantoja Vebjērns Sands, kas izstrādāja projektu nelielam gājēju tiltam pie Aasas (Norvēģija).
Шаблон:Dat tika izplatīts paziņojums, ka Turcijas premjers Redžeps Tajjips Erdoans un Stambulas mērs Kadirs Topbašs ir vienojušies par Leonardo da Vinci projekta tālāku attīstīšanu, bet izpētes darbi projektam jau tika sākti 1999. gadā. Ja tilts tiks uzcelts, tad tas būs pirmais šā renesanses laikmeta ģēnija projekts, kas īstenots viņa paredzētajā oriģinālajā apmērā un vietā.
Par tilta celtniecību atbildīgs ir turku arhitekts Bīlents Gīngērs, kas ir pazīstams ar savu darbu, atjaunojot Čiragana pili, Jildizas pili un Sīmeras klosteri. Tilts būs precīza da Vinci projekta realizācija un uzceltais tilts bez vidus balstiem būs 240 m garš un 8 m plats un augstums virs Zelta raga ūdens līmeņa būs 24 m.
