Salaspils koncentrācijas nometne bija vācu koncentrācijas nometne Latvijā netālu no Salaspils. Nometnes oficiālais nosaukums bija "Policijas cietums un darba audzināšanas nometne" (vācu: Polizeigegfängnis und Arbeitserziehungslager).
Nometnes celtniecība sākās 1941. gada oktobrī. Vietu nometnes celtniecībai sagatavoja Sarkanās armijas karagūstekņi no nometnes Stalag 350/Z, kas atradās netālu no Salaspils, kā arī reiha ebreji no Jumpravmuižas koncentrācijas nometnes. Nometni cēla galvenokārt reiha ebreji un, iespējams arī ebreji no Rīgas geto. Celtniecībā bija iesaistīti apmēram 1800 ebreju, no kuriem vismaz 1000 gāja bojā gan slikto dzīves apstākļu, grūtā darba un nepietiekamās pārtikas dēļ, gan arī apsardzes personāla brutalitātes un pret ebrejiem vērstās nacionālsociālistu politikas dēļ. Pēc nometnes pabeigšanas 1942. gada septembrī, nometni sāka izmantot galvenokārt latviešu un citu Ostlandes neebreju iedzīvotāju izvietošanai. Tā kalpoja daļēji kā darba nometne, daļēji kā tranzītnometne cilvēkiem, kas gaidīja spriedumu, nopratināšanu vai ievietošanu Rīgas Centrālcietumā. Pēdējie ebreji, izņemot divus zobārstus, devās prom uz geto 1943. gada janvāra sākumā. Nometnes pastāvēšanas pēdējā gadā lielākā daļa ieslodzīto bija latviešu pretošanās kustības dalībnieki, tie kas izvairījās no iesaukšanas armijā, un no leģiona dezertējušie.[] 1944. gada rudenī nometne tika likvidēta. Aptuveni 1500 civiliedzīvotāju tika nosūtīti uz Vāciju, ap 2500 latviešu leģionāru — uz būvbataljoniem. Daļa ieslodzīto tika aizdzīti uz Rīgu, daļa — uz Gramzdu pie Priekules. 1944.gada septembrī nometnē bija palikuši 17 nespējnieki, kuri tika nogalināti.
Nometne tika celta pēc vācu koncentrācijas nometņu parastā parauga- apkārt bija dubults dzeloņdrāšu žogs un apmēram 30 ha lielā teritorija sadalīta vairākos apakšnodalījumos. Ārējā riņķī atradās apsardze un administratīvās barakas. Centrā atradās ūdenstornis ar virsotnē uzstādītiem prožektoriem un ložmetējiem. Politiskie ieslodzītie tika izvietoti nometnes centrālajā daļā. Nometne sastāvēja no apmēram 44 celtnēm, kuru vidū bija daudz palīgēku un darbnīcu. Dzīvojamo baraku vidējais lielums bija 10 x 20 m.
Nometnē pabija apmēram 12 000 cilvēku, bet vienlaikus nometnē bija ieslodzīti apmēram 2000-3000 cilvēki. Tiek uzskatīts, ka bojā gājušo skaits bija apmēram 2000-3000 cilvēku, neskaitot upurus nometnes celtniecībā nodarbināto ebreju vidū. Padomju laikā izplatītā informācija, ka nometnē gājuši bojā vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, mūsdienās ir noraidīta.