Rīgas radio un televīzijas tornis jeb Zaķusalas televīzijas tornis atrodas Latvijas galvaspilsētā Rīgā, Zaķusalā. Torņa augstums ir 368 metri un tas ir ne tikai augstākais Baltijas valstīs, bet arī visā Eiropas Savienībā un trešais augstākais Eiropā. Torņa celtniecība tika uzsākta 1979. gadā un fiziskā celtniecība tika pabeigta 1984. gadā, tomēr turpinājās torņa aprīkošana un tikai 1986. gadā, no torņa sākās televīzijas un radio translācija, tomēr pilnībā celtniecības darbi tika pabeigti tikai 1989. gadā.
Ceļš no idejas līdz realizācijai bija ļoti garš. Pirmās dokumentālās liecības par jaunas Rīgas radio un televīzijas stacijas celtniecības nepieciešamību atrodamas jau 1967. gada Latvijas PSR Ministru padomes 30. jūlija lēmumā. Jau tajā laikā bija skaidrs, ka vecā TV stacija, kas atradās bijušajā Jelgavas teātrī Āgenskalnā nav piemērota televīzijas vajadzībām. Tehniskajā pamatojumā par torņa celtniecību tika izvirzīti sekojoši mērķi: jāpalielina pārraidāmo televīzijas un radio programmu skaits no divām līdz četrām, ievērojami jāpalielina apraides zonas, jāuzlabo televīzijas un radio apraides kvalitāte, tornis nepieciešams arī speciālo (valsts nozīmes, militārās, civilās aizsardzības u.c.) sakaru nodrošināšanai.
1972. gada beigās, kad atkal aktualizējās jautājums par televīzijas stacijas celtniecību Rīgā, no Maskavas Sakaru projektēšanas institūta ieradās galvenais inženieris Škuds un galvenais speciālists Ostrovskis. Pirms viņu atbraukšanas jau bija izraudzītas vairākas vietas, kurās varētu būvēt televīzijas torni, - gan Bābelītes ezera apkaimē, gan Baložkalnā, gan Ulbrokā un citur. Kad abi Maskavas speciālisti ieradās Rīgā, viņi nekavējoties sāka apbraukāt ieteiktās vietas, bet tālāk par pirmo netika. Pie Bābelītes ezera abi speciālisti aplūkojot apkārtni atzina, ka šī vieta nav piemērota. Viņi uzsvēra, ka televīzijas torņi vairs netiekot celti tikai kā tehniskas būves, bet arī kā tūristu objekti ar skatu laukumu un restorānu. Speciālisti atzina, ka televīzijas tornim ir jāatrodas Rīgas centrā, un vispiemērotākā vieta, esot uz kādas salas, kuru viņi redzējuši, braucot no lidostas. Tā izrādījās Zaķusala.
Juris Grapmanis atceras, ka viņš kopā ar abiem speciālistiem bijis ielūgts uz tikšanos pie tā laika Rīgas galvenā arhitekta Gunāra Asara, kura kabinetā uz grīdas bija uzbūvēts milzīgs Rīgas makets ar divām augstuma dominantēm - Viesnīcu Latvija un Preses namu. Lai izveidotos skaists trīsstūris, Asaris bija iespraudis puļķi Zaķusalā. Tā, lūk, izrādījās, ka šo kungu intereses sakritušas un viņi uzreiz atraduši kopīgu valodu. Tikai Asaris teicis, ka jāiepazīstas ar ģeoloģiskajiem datiem, lai noskaidrotu, kādā dziļumā sākas cietais pamats, kas ir svarīgi šādas augstas un smagas celtnes būvniecībā.
Bija nepieciešams arī valdības atbalsts. Visus iepriekšminētos kungus un tā laika sakaru ministru Aleksandrovu uzaicināja vizītē Ministru padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis. Pa ceļam Jurim Grapmanim kāds iespieda rokā mapi ar papīriem, kuru viņš, steigā neapskatījis, ielika portfelī. Rubenim tika izstāstītas visas vēlmes, ka tornim ir jābūt tūristiem pieejamam, labi redzamam no visām pilsētas pusēm, tik izteiksmīgam, lai tas kļūtu par Rīgas simbolu. Rubenis akceptēja gan ideju, gan izvēlēto vietu. Viņš teicis, ka, lai gan lietuvieši un igauņi jau ir sākuši būvniecību, toties Latvijā tornis būs oriģinālāks un pamatīgāks. Kad visi bija izgājuši no kabineta, Juris Grapmanis ielūkojies portfelī, lai noskaidrotu, kas tie par papīriem, kas viņam pēdējā brīdī iedoti. Tas izrādījās ģeoloģiskais slēdziens, kurā bija norādīts, ka cietie pamati, uz kuriem var balstīt celtni, atrodas aptuveni 25 metru dziļumā. Tas, protams, bija liels trieciens, kas sadārdzināja un sarežģīja celtniecības gaitu, bet atkāpties vairs nevarēja - valdība jau bija akceptējusi celtniecību.
Torņa projektēšanai tika piesaistīts jauns gruzīnu arhitekts Nikuradze. Tajā laikā visur - gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Maskavā un Berlīnē - bija ļoti līdzīgi dzelzsbetona torņi, kuriem atšķīrās tikai to augšgals. Nikuradze uzskatīja, ka vajadzētu būvēt tērauda torni, jo tādējādi tam varētu piešķirt izteiksmīgu izskatu. Tomēr, lai būtu no kā izvēlēties, tika uzzīmēti pieci projekti, kā arī izgatavoti maketi.
Republikāniskā radiocentra direktors Sergejs Lazarevskis, Juris Grapmanis un arhitekts Nikuradze ar visiem torņu variantu projektiem ieradās pie Rīgas galvenā arhitekta Asara. Sekretāre atvainojās, ka galvenais arhitekts varēs pieņemt nedaudz vēlāk, jo ieradusies ārzemju delegācija. Pa to laiku visi sāka skatīties projektus un izrādījās, ka īstais torņa zīmējums nav paņemts līdz. Nikuradze ārkārtīgi uztraucies un palūdzis lapu, uz kuras uzskicējis tagadējā torņa siluetu.
Asaris nedaudz vēlāk pieņēmis, tad ilgi un skumīgi skatījies uz visām lielajām skicēm. Juris Grapmanis atceras, ka tas bijis acīm redzami, ka viņš nav apmierināts ar piedāvātajiem projektiem. Tad torņa arhitekts Nikuradze parādījis ar zīmuli uzskicēto tagadējā torņa attēlu, kuru Asaris uzreiz akceptējis, tikai pieprasījis, lai torņa kājas jeb balsti būtu atsegti visā to garumā. Sākotnējā variantā siluets bijis slaidāks, bet lai uz torņa varētu izvietot mobilo sakaru antenas, to pārveidoja nedaudz druknāku.
Televīzijas torņa celtniecība tika uzsākta 1979. gadā, un lieli nopelni šajā procesā bija Republikāniskā radiocentra direktoram Sergejam Lazarevskim un galvenajam inženierim Ināram Jēkabsonam.
Būvniecības sākumposmā tika likti torņa pamati. Zem katra televīzijas torņa balsta tika iegremdētas 20 dzelzsbetona caurules jeb čaulpāļi, kas 24-27 m dziļumā tika balstīti uz dolomīta slāņa. Čaulpāļi ar speciālu vibrēšanas tehniku tika iedziļināti zemē līdz dolomītam, no tiem tika izņemta zeme un pēc tam tie tika piepildot ar betonu.
1980. gadā Sakaru ministrijā tika nodibināta īpaša struktūrvienība - Sakaru objektu celtniecības direkcija, kurai tika uzticēti divi uzdevumi. Pamatobjekts bija tagadējās RRTS celtniecība, bet otrs bija tā saucamais objekts Signāls, automātiskās apziņošanas un trauksmes sistēma. No 1981. gada par Sakaru objektu celtniecības direkcijas galveno inženieri kļuva Uldis Rutks.
No Čeļabinskas pa dzelzceļu līdz Saulkalnes stacijai pienāca mezgli jeb metāla posmi – divus metrus augstas metāla kastes. Tos ar treileriem naktīs pārveda uz Zaķusalu, kur ar krānu izkrāva un uz zemes izvietotā rotējošā konduktorā posmus pa trim sametināja kopā. Lai nodrošinātu kvalitatīvu metinājumu, rūpīgi pārbaudīja kvalitāti. Pilnīgi visas šuves tika pārbaudītas ar ultraskaņas metodi. Turklāt daļu šuvju, aptuveni 30 procentus, pārbaudīja ar portatīvu rentgena iekārtu. Tāpēc šobrīd var garantēt ļoti augstu ticamību, ka nekādu metinājuma defektu nav. Pēc tam sametinātos mezglus, cēla ar celtni augšā un ar konduktoru palīdzību uzlika vietā, nostiprināja ar ķīļiem un pēc tam metināja jau no pārvietojama tiltiņa no iekšpuses un no ārpuses.