Pērnava (igauņu: Pärnu) ir pilsēta Igaunijas dienvidos Baltijas jūras Pērnavas līča krastā, Pernu upes grīvā. Kūrortpilsēta no 1838. gada.
Pilsēta izveidojusies pie Pērnavas upes ietekas Rīgas jūras līcī uz seno Sontaganas un Sakalas zemju robežas. Upes labajā krastā ap 1251. gadu dibināta Leales bīskapijas galvenā pils (latīņu: Perona), ko vēlāk nodēvēja par Vecpērnavu. 1263. gada februārī to nopostīja žemaišu karavadonis Tranaitis. Iepretī tai 1265. gadā Livonijas ordenis upes kreisajā krastā sāka Embekes ordeņa pils (vācu: Embeck) celtniecību, ko vēlāk nodēvēja par Jauno Pērnavu. 1318. gadā Jaunajai Pērnavai piešķīra Rīgas pilsētas tiesības, tā bija Hanzas savienības locekle un svarīga jūras osta.
Livonijas kara laikā 1567. gadā Pērnavu ieņēma Zviedrijas karaspēks, bet 1575. gadā Krievijas karaspēks. Pēc 1582. gadā noslēgtā Jamzapoļskas miera līguma Vecā un Jaunā Pērnavas (krievu: Пернов старый, Пернов новый) tika iekļautas Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Kopš 1598. gada Jaunā Pērnava bija Pērnavas vaivadijas pārvaldes centrs, Pērnavas vaivadijā bija iekļauta arī tagadējā Latvijas teritorija uz ziemeļiem no Gaujas. 1599. gadā oficiāli tika likvidēta Vecā Pērnava. Poļu—zviedru kara (1600—1629) sākumā Pērnavu iekaroja Zviedrija, 1609. gadā to atguva Lietuvas dižkunigaitijas karaspēks Jana Karola Hodkeviča vadībā. 1617. gadā zviedriem karaļa Gustava Ādolfa vadībā izdevās atkal ieņemt Pērnavu. Pēc 1629. gada Altmarkas pamiera Pērnava atradās Zviedrijas karaļvalstī, 1679. gadā kara inženiera Ērika Dālberga vadībā uzsāka Pērnavas cietokšņa pārbūvi, ko pabeidza 1696. gadā. Seno Livonijas ordeņa cietoksni un vecpilsētu apjoza ar augstiem smilšu bastioniem, kas daļēji saglabājušies līdz mūsdienām. 1699. gadā uz Pērnavu pārcēla Tērbatas Universitāti jeb Gustava-Kārļa akadēmiju (latīņu: Academia Gustavo-Carolina), kas darbojās līdz 1710. gadam.
Lielā Ziemeļu kara sākumā Pērnavas ostā 1700. gada 25. septembrī ieradās Zviedrijas kara flote 18-gadīgā karaļa Kārļa XII vadībā, kas izcelšanās laikā gandrīz noslīka Pērnavas līča ūdeņos. No 1710. gada 22. jūlija līdz 14. augustam Pērnavas cietoksni aplenca Krievijas karaspēks, Lielā mēra novārdzinātais zviedru garnizons padevās bez kaujas. Pēc kara beigām, pamatojoties uz Nīstades miera līgumu, Pērnavu iekļāva Krievijas impērijas Rīgas guberņas, vēlāk Vidzemes guberņas sastāvā. 1837. gadā Pērnavā atklāja pirmo peldu iestādi, 1889. gadā to iegādājās pilsētas valde un veicināja kūrorta pilsētas attīstību. 1896. gadā Vidzemes pievadceļu sabiedrība pabeidza dzelzceļa līnijas Valka—Rūjiena—Pērnava izbūvi, kas nodrošināja gan kravu piegādi Pērnavas ostai, gan pasažieru dzelzceļa satiksmi — no Pērnavas uz Valkas dzelzceļa staciju, kur bija iespējams pārsēsties uz tālsatiksmes vilcieniem.
Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 12. aprīlī ar Krievijas Pagaidu valdības lēmumu Pērnavas apriņķi atdalīja no Vidzemes guberņas un iekļāva autonomajā Igaunijas guberņā, kopš 1918. gada Pērnava atrodas Igaunijas Republikas sastāvā. 1926. gadā Pērnavu atzina par valsts mēroga vasaras atpūtas pilsētu, 1937. gadā atklāja kuģu satiksmi ar Stokholmu, funkcionālisma stilā uzbūvēja modernas viesnīcas Rannahotell un Villa Vasa. 1939. gadā atklāja 255 metru gadu dzelzsbetona tiltu pār Pērnavas upi un kafejnīcu Rannakohvik ar 1200 vietām.
Otrā pasaules kara kaujās starp uzbrūkošo Sarkano armiju un Vērmahtu 1944. gada septembrī tika sagrauts pilsētas centrs un tilti. Pēc kara beigām Pērnava attīstījās kā zvejas osta un PSRS nozīmes kūrorts.
Pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas 1996. gadā Pērnavu pasludināja par Igaunijas "vasaras galvaspilsētu".
Pērnava ir svarīgs transporta mezgls. Pilsētu šķērso starptautiskais autoceļš E67. 4 km uz ziemeļiem no Pērnavas centra atrodas Pērnavas lidosta. Pērnavā atrodas arī dzelzceļa līnijas Tallina—Lelle—Pērnava galapunkts.
Pērnavā dzimuši:
