Miras pils (baltkrievu: Мірскі замак) ir aizsargājoši nocietinājumi un rezidence, kas atrodas Miras ciemā, Kareļiču rajonā, Grodņas apgabalā. Šis arhitektūras piemineklis kopš 2000. gada ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. No 1921. līdz 1939. gadam pils atradās Polijas teritorijā. Līdz 1568. gadam pils īpašnieki bija Iļjiņiču dzimta, pēc tam — Radvilu dzimta (līdz 1828. gadam), pēc tam — Vitgenšteinu dzimta (līdz 1891. gadam). Pēdējie pils īpašnieki bija Svjatopolku-Mirsku dzimta (līdz 1939. gadam), pēc tam pils kļuva par valsts īpašumu.
Pils ir būvēta kvadrāta formā, katras sienas garums ir aptuveni 75 metri, katrā pils stūrī atrodas piecstāvīgi torņi, kuru augstums ir 25—27 metri. Piektais tornis ir ar sešiem stāviem, šajā tornī atrodas iebraucamie vārti. Miras pils tiek uzskatīta par pašu austrumnieciskāko gotisko struktūru, kā arī par pašu lielāko baltkrievu gotikas objektu, kurš ir saglabājies.
Pils komplekss ir piedalījies gandrīz visos karos, kuru darbība ir skārusi Baltkrieviju: sākot ar krievu-poļu karu (no 1654—1667.gadam) un pat Napoleona karos (1812. gadā). Pils ne reizi vien ielenkta. Tā tikusi bojāta militāros konfliktos 1665. gadā un 1706. gadā, vēlāk, 18. gadsimta sākumā atjaunota. Pēc tam — 1794. gadā atkal bojāta. 1812. gadā pie pašas pils sienām notika cīņa starp poļu kavalērijas ģenerāļa Rozņecka vadīto pulku, kas ietilpa franču armijas sastāvā un krievu armijas sastāvā esošo kazaku jātnieku pulku.
Miras pils savulaik bija spēcīga militārā struktūra, kam bija piemēroti gandrīz visi viduslaikos zināmie nocietinājumu elementi. Tā tika uzbūvēta saskaņā ar talantīga arhitekta projektu, kuram bija laba mākslinieciskā gaume. Labu celtniecības rīku trūkums netraucēja arhitektam radīt tiem laikiem pirmklasīgus nocietinājumus un papildināt tos ar dažādiem arhitektūras elementiem.
Visā kompleksa pastāvēšanas laikā tajā vairākkārt ir notikuši atjaunošanas darbi un veiktas pārbūves, tomēr šie procesi nav radījuši būtiskas izmaiņas pils sākotnējā apjomā un izskatā, saglabājot pils gotikas un renesanses arhitektūras iezīmes, vienlaikus iegūstot dažus baroka un romantisma elementus.
Miras pils komplekss pārsteidz ar tā arhitektūras harmoniju, saplūšanu ar dabu, racionalitāti, aizsardzības struktūrām un vienkāršību.
Pirmo reizi Mira dokumentos minēta 1395. gadā, kad krustneši atbalstīja Švitrigaiļa naidu pret Vitautu un iebruka Novogrudskas kņazistē, iznīcinot Miras ciemu. 1434. gadā Lietuvas kņazs Zigismunds Keistutovičs dāvināja zemi saviem atbalstītājiem, tajā skaitā arī Semjonam Gedigoldovičam, kurš kļuva par Viļņas apgabala komandieri. Kaut arī šajā dokumentā tiek pieminēta tikai viena muiža (Demida), arheoloģiskajos materiālos no 15. gadsimta sākuma jau ir atrodamas liecības par mūsdienu Miras teritoriju, kā arī zemēm, kas atrodas otrpus Mirankas upes krastiem, tieši tajā vietā, kur atrodas Miras pils.
Semjons Gedigoldovičs, kura īpašumā nonāca šī zeme, mira, neatstājot pēcnācējus, tādēļ novēlēja savu mantu pieņemtajai meitai Annai Butrimavnei. Anna nebija precējusies un nomira jauna. 1476. gadā viņa pārrakstīja visu īpašumu savai tantei — Senkai Milohnei, Milohne 1490. gadā novēlēja savus īpašumus Jurijam Iļjiņičam, jaunam, bet gana bagātam kungam.
Jurijs bija Vitebskas un Smoļenskas stārasta Ivaškas Iļjiņiča dēls. Pirmo reizi Iļjiņičs Mirā ieradās tikai 1495. gadā. Miras valdījumi bija strīdus objekts starp Iļjiņiču un maršalu Litavoru Hrabtoviču, jau nākamajā gadā sakarā ar šo lietu Grodņā notika tiesa, kuras iznākums bija labvēlīgs Hrabtovičam. Strīdi par īpašumu turpinājās arī pēc 1497. gada karagājiena uz Moldovu. Arī šoreiz Iļjiņičam neizdevās iegūt Miru sev. Viņam tas izdevās tikai pēc 27 gadiem, pēc Hrabtoviča nāves. 1522. gadā, pildot Lietuvas maršala un Brestas stārasta pienākumus un izmantojot Litavora mantinieku nezināšanu, vai arī uzpērkot lieciniekus, Iļjiņičs ieguva Miras apkārtni savā īpašumā.
Šobrīd ir grūti izšķirties, kādu motīvu vadīts, magnāts pieņēma lēmumu par nocietinātas rezidences būvniecību. Gandrīz visi Miras pils vēstures pētnieki izceļ šo jautājumu, kas piespieda nebūt ne pašu bagātāko un ietekmīgāko Lietuvas lielhercogistes seržantu ķerties pie tik vērienīgas celtniecības. Interesants ir fakts, ka Iļjiņičs sāka būvēt šo grandiozo celtni, būdams jau cienījamā vecumā.
Starp zinātniekiem joprojām turpinās debates par Miras pils celtniecības motīviem. Iespējamie motīvi ir vairāki: karš ar Maskaviju, sarežģītās attiecības ar kaimiņiem, vēlme kļūt slavenam, lai iegūtu titulu Svētajā Romas impērijā, vai arī kļūt par Lietuvas Lielhercogistes maršalu.
Šobrīd pētnieki saista pils celtniecības uzsākšanu ar Jurija Iļjiņiča vēlmi pašapliecināties. Vairāk nekā 20 gadu piedalījies tiesvedībās par tiesībām iegūt savā īpašumā Miras pili, viņš savu gribu panāca tikai 1522. gadā pēc konkurenta nāves, un drīz vien tika uzsākta jaunās Miras pils celtniecība.
Līdz pils būvniecības sākumam Iļjiņičs bija kļuvis par ievērojamu personu Brestā un Kovnskā. Viņš guva lielus ienākumus no viņam piederošajām pilīm. Tiek uzskatīts, ka pils celtniecībai tika iztērēti 10 tūkstoši dukātu.
Joprojām notiek debates par pils uzbūvēšanas laiku. Rakstu avotos pils pirmo reizi minēta 1527. gadā lietuviešu metrikās, un pils arhitektoniskās pazīmes norāda, ka pils celta ne ātrāk kā 1510. gadā, lai arī daži arhitekti uzskata, ka pils celta laikā no 1506. līdz 1510. gadam. Šobrīd lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka pils 15. gadsimta beigās vēl nebija uzcelta. Netieši par to, ka pils celta nedaudz vēlāk nekā 16. gs 20-tajos gados, liecina netālu no Kijevas esošā Svētā Mihaila baznīca, kura celta 1524. gadā — šīm abām celtnēm ir ļoti līdzīgas arhitektoniskās detaļas.
Sākotnēji pils būvniecība nebija pabeigta: vēl netika uzcelti daži no aizsargājošajiem korpusiem gar dienvidu un austrumu sienām, kā arī ziemeļrietumu tornis. Pēc pētnieku domām, tajos laikos visā Baltkrievijas teritorijā izmēru un iespaidīguma ziņā nav bijusi neviena celtne, kura spētu šajā ziņā sacensties ar Miras pili.
Miras pils arhitektūrai 16. gadsimta sākumā bija skaidri izteiktas baltkrievu vēlās gotikas iezīmes. Tā uzbūvēta kvadrāta formā, katrā stūrī atrodas vienādi torņi, kuru augstums ir aptuveni 25 metri. Visi torņi bija plānoti kā patstāvīgas, aizsargājošas struktūras. Līdz pat 13 metru augstumam pils sienu biezums ir 3 metri. Daudzie pazemes tuneļi radīja sarežģītu palīgtelpu sistēmu, kuras laukums vairākas reizes pārsniedza pils virszemes daļas laukumu.
Torņu atrašanās ārpus pils aizsargmūra līnijas radīja iespēju apšaudīt ienaidnieku ne tikai taisnā virzienā, bet arī gar pils sienām. Šāds torņu izvietojums radīja tiem laikiem visefektīvāko aizsardzības sistēmu.
Pils tika celta vairākos etapos. Pirmajā desmitgadē tika uzceltas sienas un torņi, bet pils dienvidrietumu daļā tikai vienstāvīga ķieģeļu dzīvojamā ēka. No tās līdz mūsdienām ir saglabājušies vien daži fragmenti un siju vietas dienvidu puses sienā. Pils dekoratīvā apdare pārsvarā sastāvēja no sarkano ķieģeļu un rozā apmetuma kontrasta. Ārējo sienu ornamenti veidoti no apmalītēm, nišām, joslām un cilņiem.
Sienas tika būvētas trīs kārtās: ārējā sienas kārta bija no ķieģeļiem, vidējā kārta bija no akmeņiem, bet iekšējā — no akmeņu un ķieģeļu šķembām. Pateicoties Jurija Iļjiņiča tālredzībai, šī pils netika padarīta par vieglu mērķi tiem, kuri vēlējās šo pili ieņemt.
Torņi tika veidoti ar tādu aprēķinu, lai būtu viegli aizsargāt pils sienas, iznīcinot ienaidnieku no augšas. Katram tornim bija pieci stāvi un sarežģīta iekšējo pāreju sistēma. Pilī ir saglabājušies divi oriģinālie kamīni. Abi kamīni atradās 5. tornī, caur kuru varēja iekļūt pilī, tie bija paredzēti sardzes telpu apsildīšanai.
Pirmā pils būves perioda laikā Miras pils būvniecība netika pabeigta. Nepabeigti palika ziemeļrietumu torņa augšējie stāvi, pils sienas un dzīvojamās ēkas dienvidu un austrumu pusē, kuras varētu būt paredzētas garnizonam un kalpiem. Pēc senas tradīcijas feodālim tika piešķirts viens no torņiem, visticamāk, ziemeļaustrumu. Par to liecina oriģināls dekors šajā tornī: torņa nišās atrodas daudzkrāsainas ziedu kompozīcijas, kuras varētu būt radītas par godu pēdējam Iļiņiču dzimtas pārstāvim, kurš bija šīs pils īpašnieks un saņēma grāfa titulu 1555. gadā.
Otrais celtniecības periods attiecas uz 16. gs. 20-30. gadiem, kad pie dienvidu un austrumu sienām tika izbūvēts vienstāvīgs korpuss ar kapenēm, kurš aizņēma gandrīz pusi no pils pagalma.
Trešajā periodā (16. gs. otrā puse — 17. gs. sākums) virs vienstāvīgā korpusa tika uzbūvēti vēl divi stāvi.
Jurijs Iļjiņičs nomira 1526. gadā, nododot savus valdījumus četriem dēliem. Viņa dēls Blažens Fēlikss Iļjiņičs nodzīvoja ilgāku mūžu nekā viņa brāļi un kļuva par vienīgo mantinieku. Viņš bija apprecējis Sofiju Radvilu, kura bija Jonuša Radvila (1474 — 1522. gads) meita, viņiem bija dēls, kuru sauca Jurijs. Viņa tēvocis Nikolajs Radvils aizsūtīja jauno Iļjiņiču pie imperatora Ferdinanda I. Šī brauciena rezultātā 1533. gada 10. jūlijā Jurijs, kā lielās pils īpašnieks, saņēma grāfa titulu.
Šādi piepildījās Jurija Iļjiņiča vectēva sapnis, kaut arī viņa dzimta izzuda. Jurijs nebija precējies, visu savu bagātību viņš pārrakstīja brālēnam Nikolajam Kristoforam Radvilam (Bārenim). Pēc Nikolaja (Melnā) nāves 1565. gadā Jurijs Iļjiņičs kļuva par viņa bērnu aizbildni. Jūtot tuvojamies savu pāragro nāvi, viņš 1568. gada 25. augustā adoptēja savu brālēnu — Nikolaju Radvilu. Drīz pēc Jurija nāves, kura dzimta lēnām izmira, Nikolajs Radvils (Bārenis) kļuva par oficiālu Miras pils īpašnieku. Turpmākos 3 gadsimtus šī pils bija Radvilu dzimtas īpašums.
16. gs. 80-90. gados, trešajā pils pārbūvēšanas posmā, pie ziemeļu un austrumu sienām tika piebūvēta trīsstāvu dzīvojamā ēka, arī torņi tika pārveidoti, lai tajos būtu iespējams dzīvot. Visticamāk, ka būvniecības darbus vadīja Jans Marija Bernardoni. Daļu no torņu lūkām aizmūrēja, otrā un trešā stāva līmeņos tika izveidoti lieli logi. Koka griesti pirmajā stāvā tika aizstāti ar cilindriskas formas velvēm, pirmā stāva šķērssienas tika pastiprinātas. Pils saimniecības ēkas tika celtas pie pils sienas starp dienvidu un rietumu torņiem.
Iebraucamajā tornī tika uzcelta pils kapliča. Dienvidu aizsardzības korpusa nepabeigtajai dienvidu sienai tika piebūvēta galerija kareivjiem, kuri vairs nebija noderīgi aizsardzībai.
Tornī virs vārtiem atradās Svētā Kristofera kapenes, no kapenēm tika izbūvēta eja uz kņazu kapenēm un cīņu galeriju. Uz nepabeigtās dienvidu sienas tika uzbūvēta vēl viena cīņu galerija, kā arī tika pārtaisīta vecā galerija, kura atradās rietumos. Visi nocietinājumi tika pārtaisīti par pili.
Pils kļuva par Miras grāfistes administratīvo centru un kņazu ārpilsētas rezidenci. Pils sienas bija apmestas un nokrāsotas rozā krāsā, kas saskanēja ar sarkano ķieģeļu krāsu, no kuriem bija uzbūvēta šī pils. Logu un durvju ailas bija izgatavotas no pelēkā smilšakmens, kurš bija atvests no Galīcijas. Pils pagrabos un pirmajā stāvā atradās saimniecības ēkas, otrajā stāvā atradās Miras grāfistes administrācija, pils tiesa, kanceleja, bet trešais stāvs bija paredzēts saimnieku vajadzībām.
Katra stāva istabu interjers tika īpaši izstrādāts. Pagrabstāva grīda tika bruģēta, sienas nebija apmestas, bija tikai primitīvas apkures ierīces. Pirmajā un otrajā stāvā grīda bija izklāta ar keramiskajām flīzēm, vēlāk otrajā stāvā tika ieklātas koka grīdas. pirmajā stāvā sienas bija apmestas un kaļķotas, klātas ar neglazētām flīzēm, otrajā stāvā flīzes bija glazētas, visbiežāk — zaļas. Trešais stāvs bija bija viskošākais, tur bija ļoti daudz zeltītu detaļu un mēbeļu. Aprakstos ir pieminēts, ka pie sienām esot bijušas franču gleznas, griesti bija krāsoti un apzeltīti, bija parketa grīdas, grezni kamīni un krāsnis, rotātas ar glazētām flīzēm.
Durvis tika taisītas no augstvērtīgām koku sugām, durvju ailas bija no pulēta akmens. Interjera kompozīciju papildināja dārgas un greznas mēbeles, mākslas darbi u.c. Kņaza Radvila (Bāreņa) istabas pārsvarā bija melnas.
Pils iekārtojumā tika aizgūti itāļu renesanses arhitektūras elementi — durvju un logu izvietojums, vienāds stāvu skaits visā pilī un kāpņu margu izskats. Pilī ir vēl palikuši gotikas elementi — vecie mūri, sarežģītās pārejas un tuneļi starp torņiem un galerijām, kā arī parastas formas gaišas sienas, lieli logi un lukturi iekšējā pagalmā. Visi šie arhitektoniskie un mākslinieciskie risinājumi ļauj runāt par Miras pili kā par diezgan retu baltkrievu renesanses piemēru, kurā saplūst vēlās gotikas un renesanses iezīmes. No 16. gs. pils rotājumiem nekas daudz nav saglabājies: daži akmens logu profili un daudz fragmentu no podiņu krāsnīm, kurus atrada arheologi.
Vecās pils sienas bija kļuvušas par viegli pārvaramu šķērsli tā laika modernākajai artilērijai, to pamatfunkciju sāka pildīt t.s. holandiešu tipa zemes vaļņi ar bastioniem stūros, šiem vaļņiem apkārt atradās grāvji ar ūdeni. Vaļņu augstums sasniedza 9 metrus. Papildus tika izveidota mākslīga apūdeņošanas sistēma, kura piepildīja aizsarggrāvjus ar Mirankas upes ūdeni. Šī sistēma radīja iespēju izveidot dīķu kaskādi ar ūdensdzirnavām. Dīķi papildināja apkārtējo ainavu, kā arī dīķos bija redzams pilnīgi visas pils atspulgs.
Blakus pilij 17. gs. sākumā atradās itāļu renesanses tipa dārzs. Dārza platība nebija liela — aptuveni 2 ha. Dārzā pārsvarā tika stādītas vietējo šķirņu ābeles, bumbieres, ķirši, vēlāk dārzā auga arī apelsīni un citronkoki, vīģes, mirtes, itāļu riekstkoki, sarkankoki un laurukoki. Itāļu dārzu no ārpasaules šķīra liepu josla un kanāli. No pils, apejot dīķu ķēdi, varēja nokļūt foļvarkā.
Foļvarks atradās uz austrumiem no pils, tajā atradās daudzas saimniecības ēkas un telpas kalpiem. Trīs kilometru attālumā no Miras tika ierīkota zvērnīca, šobrīd tajā vietā ir saglabājies ozols, kurš norādīja uz zvērnīcas centru. Foļvarka izveide pils saimniekiem bija izdevīga, jo tas spēja apgādāt pili ar pārtiku. Pati pārbūvētā pils bija kļuvusi par vienu no izteiksmīgākajiem privāto piļu paraugiem Baltkrievijā.
Dokumentos ir saglabājies tā meistara vārds, kurš vadīja zvērnīcas un foļvarka celtniecību. Pēc Radvila (Bāreņa) norādījuma meistaram Martinam Zaborovskim, kurš tobrīd cēla sv. Nikolaja baznīcu, 1575. gadā Mirā tika nodota māja dzīvošanai, šai baznīcai ir līdzīgas detaļas ar Miras pili.
Pils mierīgo dzīvi pārtrauca Krievijas — Žečpospoļitas karš (1654. — 1667. gads). 1655. gadā Miras pili izlaupīja kazaki un pēc tam krievu karaspēks. Tajā pašā gadā Bogoslavs Radvils atveda zviedru karaspēku uz Miru, lai cīnītos ar pilsētas īpašnieku Mihailu Kazimiru Radvilu, kurš nepievienojās zviedru koalīcijai. Zviedri ieņēma pili un pilsētu, tās izlaupīja un nodedzināja, salauza ūdensdzirnavas, nolaida ūdenslīmeni dīķos un daļēji iznīcināja pili.
1660. gadā tika noalgoti komisāri, kuri sastādīja Miras grāfistes zaudējumu reģistru. Visticamāk, ka zaudējumi bija ievērojami, jo tiesas process ilga vairāk nekā gadsimtu un beidzās tikai 1779. gadā.
1660. gada 14. augustā sastādītais inventāra akts liecina, ka "pilij nepieciešama uzraudzība, visās telpās ir caurs jumts, logi, un durvis šeit ir reta parādība, krēsli šeit ir reti sastopami, visās istabās gan augšējās, gan apakšējās un pagrabos logu un durvju nav [...] un ķņazu pusmuiža un itāļu dārzs — nodedzināti".
Pirmie remontdarbi pils vēsturē sākās 1680. gados, šos darbus pēc Mihaila Kazimira Radvila nāves uzsāka un vadīja viņa atraitne Jekaterina Radvila (dzimusi Sobeska). Galvenie remontdarbi norisinājās no 1681. līdz 1688. gadam. Pa šo laiku bija atjaunoti gandrīz visi logi un durvis, torņu jumti, telpas, kā arī foļvarks.
1886. gada vasarā Miras pulksteņmeistars Jucevičs iesvārstīja saremontētā pils pulksteņa svārstu, šis pulkstenis atkal cieta Ziemeļu kara laikā, tad no tā gandrīz nekas nepalika pāri.
Pēc veiktās restaurācijas Miras pils saglabāja sākotnējās gotikas un renesanses iezīmes, savukārt bojātās pils aizsardzības struktūras tika tikai nedaudz salabotas vai arī vispār netika remontētas.
1688. gada inventarizācijas akts liecina, ka pilij ir piederējušas vairākas saimniecības ēkas ("staļļi ar nojumēm, kurām ir lubiņu jumts, neliels dārziņš"). Pie vārtiem stāvēja sardze, sardzes telpā bija krāsns, klāta ar baltām flīzēm, trīs soliņi, galds un logs. Pilij blakus atradās kņazu zirgu staļļi, kuros glabājās siens un auzas zirgiem, turpat blakus bija alusdarītava, pirts, saimniecības pagrabi. Pils veranda bija ar augstiem griestiem, no verandas varēja nokļūt daudzajās pils istabās un zālēs. Telpās saules gaisma iespīdēja cauri daudzkrāsainām logu rūtīm, kuru rāmji bija no alvas un koka. Pils sienas sedza paklāji, tās rotāja dārgi ieroči.
Līdz mūsdienām ir saglabājies kņaza istabas apraksts, kurā ir teikts: "istabas durvis ir no ozolkoka, ar jaunām slēdzenēm, eņģes ir cinkotas. Tajā (istabā) ir divi logi ar franču stiklu alvas ietvaros, katrā logā ir astoņpadsmit stieņi, eņģes, aizbīdņi, cinkoti slēģi. Istabā ir jauna apkures krāsns ar daudzkrāsainiem podiņiem, apaļš liepas koka galds, divas taburetes, viens zems sols, divi krāsoti plauktiņi, griesti apsisti ar dēlīšiem".
1688. gada inventarizācijas akts par Miras pili liecina, ka tā 17. — 18. gs. bijusi grezna, bagāta pils, kurā kombinētas militārisma iezīmes ar pils skaistumu. Meistaru un rīku trūkums neļāva pilnībā atgriezt pils bijušo varenību.
Ziemeļu karš uz daudziem gadiem pārtrauca miera periodu, kurš bija iestājies pilī pēc restaurācijas. 1706. gada aprīlī Kārļa XII armija ieņēma un izlaupīja Miras pilsētu, un 27. aprīlī pēc artilērijas apšaudes triecienuzbrukumā pils tika ieņemta un nodedzināta. Pils bojājumi bija vēl lielāki nekā iepriekšējā kara laikā. Par centieniem iznīcināt pili liecina 1719. gada pils inventāra apraksts: "...pils istabas ir izzagtas, visas sienas ir nokvēpušas, logi un durvis ir nozagti, daļēji iznīcināts torņu jumts, visas istabas izpostītas un ir tukšas".
Arhīvu materiālos no 1706. — 1720. gadam nav fiksēts, ka būtu notikuši pils atjaunošanas darbi. Par spīti tam, maznozīmīgi atjaunošanas darbi tomēr tika veikti — 1719. gada aprakstā vēstīts, ka logi tikuši aizmūrēti, aizklāti ar apmetumu vai aizsisti ar dēļiem, pils jumts daļēji ticis klāts ar lubiņām. Pils mēbeles netika atjaunotas. Tikai 1720. gadā, pēc Kārļa Staņislava Radvila nāves viņa atraitne Anna Jekaterina Radvila enerģiski uzsāka pils atjaunošanas procesu. Ap 1722. gadu pilnībā tika atjaunotas tuvumā esošā foļvarka ēkas, dzirnavas, staļļi, pašā pils kompleksā tika ievietoti jauni logi un durvis, pilij un torņiem daļēji tika atjaunots jumts un galvenajā (iebraucamajā) tornī tika atjaunoti koka vārti. Atjaunošanas darbi tika orientēti tā, lai tiktu pārveidots pils interjers, kā rezultātā pils tika stilistiski izmainīta. Šo darbu laikā pils vaibstos parādījās baroka stila iezīmes. Šī stila iezīmēm vienīgi neatbilda logu ailu atrašanās vieta. Kā pirmie baroka stila interjera objekti pilī tika izvietoti 17 dzimtas pārstāvju portreti.
Bijušo pils krāšņumu tai atgrieza jaunais īpašnieks — kņazs Mihails Kazimirs Radvils (Zvejnieks). Pilī tika izbūvētas jaunas zāles, kāpnes mainīja savu atrašanās vietu. Tika izveidotas 3 zāles: "parāžu", "portretu" un "deju", kurās bija izklāts ozolkoka parkets, tajās atradās skaistas mēbeles, pie griestiem bija apzeltīti kokgriezumi, sienas rotāja krāšņas tapetes, gleznas, marmora un fajansa izstrādājumi. Uz 1738. gadu atjaunošanas darbi bija pabeigti; bija likvidētas arī 1738. gada septembra ugunsgrēka sekas.
Atjaunošanas process skāra arī pils dārzu, kurā uz apraksta sarakstīšanas brīdi bija atzīmēti aptuveni 400 retu sugu koki, kuri tika audzēti mucās no baļķiem uzbūvētā oranžērijā.
Mūsdienās no baroka laikmeta pils dekoratīvās apdares elementiem Miras pilī ir saglabājušies tikai daži logu rāmju un apmetuma fragmenti.
Dzīvojamo telpu funkciju pildīja koka ēka, kas atradās foļvarka tuvumā. Tā atbilda dzīvošanas prasībām, kad lielās akmens pilis bija nelietderīgas patstāvīgai dzīvošanai un tika galvenokārt izmantotas lieliem pasākumiem.
Kārlis Staņislavs Radvils jaunībā dzīvoja Miras pilī, izbaudot krāšņas balles un medījot. Nākamais pils īpašnieks pēc kāzām bija attālinājies no tēva un 1754. gadā ar sievu pārcēlās uz Miras pili pie Kārļa tēva Kazimira. Šis laiks pils dzīvē bija ievērojams ar neskaitāmām ballēm un medībām. Ir saglabājies balles apraksts no jaunā 1761. gada svinībām, kas ilga no 23. decembra līdz 4. janvārim.
Kārļa Staņislava aizraušanās ar alkoholu un biežajām ballēm iedzina viņu parādu jūgā. Drīz vien visi viņa īpašumi tika ieķīlāti. Kārlis devās trimdā. Miras grāfiste 15 gadus atradās kreditora Grabovska īpašumā.
1778. gada pils interjera apraksts, kas tika sastādīts pēc Kārļa atgriešanās no emigrācijas: "Parāžu zālē bija divas ozolkoka durvis, apaļa krāsns ar baltiem podiņiem, franču kamīns, ozolkoka parkets, kas izlikts rūtiņu klājumā (krāsots melnbalts). Portretu zālē bija seši logi, arī ozolkoka parkets, krāsns ar kafijas krāsas podiņiem, daļēji apzeltītiem, griestus rotāja apzeltītas māla figūras".
Mirā sāka dzīvot čigāni — 1778. gadā kņazs kļuva par čigānu karali un ar sevis izdotu rīkojumu pats sevi iecēla amatā.
Pēc Kārļa Staņislava Radvila nāves 1790. gadā visi viņa īpašumi tika pārrakstīti Kārļa brāļadēlam — kņazam Dominikam Hieronīmam.
1792. gada aprīlī Krievijas Impērijas armija iebruka Baltkrievijā un jūnijā pie Miras sakāva Lietuvas Lielkņazistes karaspēku. 1794. gadā pēc ielenkuma un apšaudes pils triecienuzbrukumā tika ieņemta.
Arī pils krišana tika fiksēta pils inventarizācijas aktā. 1778. un 1794. gada inventārā krasi atšķiras izsisto logu un salauzto durvju skaits. "Portretu zālē sešiem (no sešiem) logiem ir izsisti stikli, zāle ir iztukšota, griestu apzeltījums gandrīz pilnībā nobiris." Oranžērijas apraksts īpaši neatšķiras no kopējā apraksta:" Jumts daļēji klāts ar salmiem, atlikusī daļa ar lubiņām, ēka ir pavisam veca, balstās tikai uz balstiem, lai nesabruktu, sienā, kas atrodas dārza pusē divdesmit sešiem logiem rūtis ir izsistas..."
Pēdējais zināmais apraksts tika sastādīts 1805. gadā, tad par pils trešo stāvu aprakstā bija šādas ziņas :"divas zāles, 14 istabas, no viņām lielas — 8, mazas — 4, bet divas ir gandrīz pilnībā sabrukušas — vienas vienīgas sienas. Zālēs un 12 istabās ir ģipša griesti. Sešās istabās ir dēļu grīda, bet pārējās grīdas vispār nav."
Dominiks Radvils, kurš 1812. gada karā nostājās Napoleona pusē, 1813. gadā Francijā mira.
Pie pils sienām 1812. gada 9 — 14. jūlijā notika kauja starp Krievijas Impērijas armijas pulku Bagrationa vadībā un franču kavalēriju maršala Davū vadībā. Bagrations pavēlēja ģenerālim Platovam aizturēt francūžus pēc iespējas ilgāk, lai ļautu armijas pamatsastāvam atpūsties. Ģenerāļa Platova kazaku jātnieku pulkam izdevās apstādināt franču avangardu, kuru komandēja imperatora Napoleona brālis Žeroms. "Kazaku lieta Mirā" kļuva par pirmo ķīlnieku sagrābšanu kaujas laukā 1812. gada karā, tikmēr Bagrationa karaspēks divas dienas atpūtās Sluckā. Miras kauja iemūžināta Kijevas gleznotāja Viktora Mazurovska gleznā ar nosaukumu "Kazaku lieta pie Miras", kura tika uzgleznota 1912. gadā .
Par Miras pili ir atzīmēts poļu ģenerāļa Kalačkovska dienasgrāmatā: "...pils pie Miras — drupas, kuras vēl nav iznīcinātas."
1812. gada 11. novembrī pie pils sienām notika kauja starp admirāļa Čičagova pulku un jauktu grupu franču armijas kareivju. Čičagova armija nodedzināja Miras pili, uzspridzināja pulvera krātuvi ziemeļaustrumu tornī; pils tika izlaupīta, tika bojāti bastioni.
Pēc D. Radvila nāves viņa mantojums 1814. gada 13. martā tika sadalīts divās daļās. Vienu daļu kopā ar Miru saņēma Dominika aizbildņa dēls Antonijs Radvils, otru — Dominika meita Stefānija, kas 1828. gadā apprecēja Leonu Vitgenšteinu, 1812. gada kara varoņa dēlu. Pēc Stefānijas nāves 1832. gadā pils pārgāja pilnīgā Vitgenšteinu dzimtas īpašumā.
Turklāt pils stāvoklis pasliktinājās. 1827. gadā cara valdība sāka vākt liecības par vēstures pieminekļiem rietumu guberņās, Ņesvižas administrācija caram aizsūtīja īsu atbildi: Miras pils šobrīd ir gandrīz sabrukusi un pamesta, neviena neapdzīvota, pieder Antonijam Radvilam. Tika veikti arī pirmie pils mērījumi, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies. 1830. gadā lakonisks Radvilu apraksts fiksē pils bēdīgo stāvokli. 1830. gada Miras pils plānā ir redzams pils stāvokļa atainojums — ceļi iet apkārt pilij; uz pils vārtiem neved pat ne mazākā taciņa.
Tiesvedība starp Vitgenšteinu un Antoniju Radvilu beidzās tikai 1846. gadā, speciāla komisija nolēma, ka Miras valdījumi pāriet Leona Vitgenšteina īpašumā. Pēc Leona testamenta 1853. gadā, pils valdījumiem vajadzēja nonākt Pjotra Vitgenšteina īpašumā, taču viņam vajadzēja šos īpašumu nodot māsai Marijai, kurai tika sastādīts laulību līgums ar kņazu Hlodvigu, kas bija Vācijas impērijas kanclers no 1894. — 1900. gadam.
Pati pils atradās ļoti sliktā stāvoklī. Kā tiek atzīmēts "Poļu karalistes un citu slāvu zemju ģeogrāfiskajā vārdnīcā", 1885. gadā: "pils vienīgais iedzīvotājs bija sargs, kurš dzīvoja kaut cik dzīvošanai piemērotā tornī".
Gadsimta vidū pils atradās uz pilnīgas iznīcības robežas. 1860. gadā avīzē "Виленский курьер" bija publicēta vēstule, kurā tika ziņots par plāniem nojaukt pils mūrus. Vēlāk tajā pašā avīzē parādījās cita vēstule, kurā Matvejs Jamonta, galvenais Vitgenšteinu valdījumu administrators, paziņoja, ka pils mūri netiks nojaukti.
1870. gadā 4 torņi tika iekonservēti, izņemot uzspridzināto ziemeļaustrumu torni. Arhīvu dokumenti, vizuālie materiāli no 20. gs. 20. — 30. gadiem, kā arī daudzas izmeklētāju liecības no 1915. — 1938. gadam liecina par lieliem mākslinieciskajiem zaudējumiem, kuri pilij bija nodarīti 19. gs.
Pilij tika atrasti jauni saimnieki: vācu kņazi, kuri izīrēja pils teritoriju. Viens no īrniekiem, Antonijs Putata, ķērās pie pils dārza atjaunošanas, taču viņa sapņi nepiepildījās, iztērējis visus ietaupījumus, Putata pameta Miru.
Sakarā ar 1887. gada Krievijas Impērijas likumu, ārzemju pilsoņiem nedrīkstēja piederēt Krievijas Impērijas zeme. Tādēļ Leona Vitgenšteina meita Marija bija spiesta pārdot visu savu zemes fondu miljons desetīnu apmērā.
Pirmie Miras pils drukātie attēli tika publicēti 19. gadsimta vidū. F. M. Sabešanska grāmatā, kas poļu valodā tika izdota 1849. gadā Varšavā, kopā ar pils zīmējumu parādījās arī pirmais pils, kā arhitektūras pieminekļa apraksts, kuru sastādīja arhitekts Boļeslavs Padčasinskis. Viņš pirmais pils izskatā saskatīja vairāku arhitektūras stilu pazīmju kopumu un tik labi iepazina Miras pili, ka visi solīdie izdevumi izmantoja viņa sarakstīto eseju līdz pat 20. gadsimta sākumam.
Pēc četriem gadiem Vladislavs Sirkomļa veltīja Miras pilij vairākas lapaspuses grāmatā "Ceļojums manās bērnības vietās" (baltkrievu: "Вандроўкі па маіх былых ваколіцах").
1860. gadu beigās Miras pili attēloja Baltkrievijā atpazīstamais grafiķis Napoleons Orda. Pils tika attēlota romantisma stilā: pakalnā, uz tumšo debesu fona pussabrukusi pils, priekšplānā — idilliska ainava ar tiltu pār Mirankas upi, nedaudz tālāk mājiņa ar salmu jumtu. Aiz pils var saskatīt augļu dārzu. Šis ir viens no labākajiem Miras pils attēliem. Vairāki Miras pils pētnieki šo gleznojumu bija uztvēruši kā pilnīgi precīzu pils attēlu, un restaurējot pili, vēlējās "atjaunot" pils torņos detaļas, kuras nekad nav eksistējušas.
Vitgenšteinu īpašumu izpārdošana radīja vēl nebijušu ažiotāžu krievu aristokrātijas vidū. 1891. gadā šo īpašumu par milzīgu summu — 414 tūkstošiem sudraba rubļiem — nopirka kņazs Nikolajs Svjatopolks-Mirskis. Lai varētu nopirkt šo īpašumu, viņš ieķīlāja gandrīz visus īpašumus Novogrudskas un Podoļskas guberņās. Iespējams, ka kņazu pievilināja pilsētiņas nosaukums un tās bijušo īpašnieku uzvārdi. Miras pili kņazs plānoja padarīt par savas ģimenes mājvietu.
Pils jaunais īpašnieks neuzsāka pils atjaunošanas darbus. Pilij blakus, austrumu pusē, tika uzbūvēta pusmuiža neoklasicisma stilā, kura nodega 1914. gadā, blakus pusmuižai atradās saimniecības ēkas. Starp pusmuižu un pili atradās angļu tipa parks. 1898. gadā aizaugušo ūdenstilpju vietā tika izrakts jauns dīķis, kura dēļ tika iznīcināta daļa no bastiona. Turpat blakus esošais ābeļdārzs ziedēšanas laikā tika izcirsts. Parkā tika izveidoti Svjatopolku-Mirsku dzimtas kapi. Nikolajs Svjatopolks-Mirskis mira 1898. gada 14. jūlijā, 65 gadu vecumā. Kņaza valdījumi pārgāja viņa sievas, kņazienes Kleopatras Svjatopolkas-Mirskas, vēlāk — dēla Mihaila īpašumā.
Tajā laikā pieauga interese par Miras pili kā kultūrvēsturisku pieminekli. 1915. gadā avīzē "Древности" tika publicēts Josifa Jadkovska raksts par pili Mirā, šajā rakstā bija ļoti daudz fotogrāfiju, attēlu un rasējumu. Jadkovska rakstam bija liela loma ne tikai pils zinātniskajā izpētē, bet arī pils glābšanā. Mihails Svjatopolks-Mirskis, kurš līdz tam strādāja Krievijas sūtniecībā Londonā, pieņēma lēmumu atjaunot Miras pili. Pils atjaunošanas darbi sākās 1922. gadā un ilga 16 gadus. Laika posmā no 1922. — 1929. gadam pilnībā tika atjaunots dienvidrietumu tornis un austrumu korpusa siena. Pēc ekonomiskās depresijas no 1934. līdz 1939. gadam tika atjaunots pils ziemeļaustrumu spārns un divi torņi: dienvidaustrumu un ziemeļrietumu. No visām Varšavas arhitekta Teodora Burga projektētajām pils zālēm izdevās pabeigt tikai ziloņu zāli. Pilī tika ievilkts ūdensvads un elektrība, bija arī kanalizācijas sistēma un telefons. Dienvidu ārējā sienā tika ierīkots neliels balkons, kurš kļuva par kņaza mīļāko vietu pilī. Kopā ar balkonu saglabājušies mūru fragmenti izskatījās kā kultūras vērtība.
Kņazam Mihailam nebija ne ģimenes, ne pēcnācēju, 1937. gadā viņš adoptēja brāļadēlu Aleksandru Svjatopolku-Mirski, kuram 1938. gadā tika nodota pils. Aleksandram bija Rumānijas pase, pateicoties, kurai, viņš saņēma Polijas pilsonību, tajā pašā gadā viņš apprecēja 22 gadus vecu polieti: grāfieni Katažīnu Binu-Binsku. Kad 1939. gada septembrī Rietumu Baltkrievijā iebruka Sarkanā Armija, pils īpašnieki tika arestēti, bet pateicoties diplomātiskajiem sakariem, viņi izbēga no deportācijas uz Sibīriju.
1939. gadā pils sienās bija izveidots ražošanas artelis. Otrā pasaules kara laikā 1942. gadā pilī atradās geto, kurā hitlerieši sadzina aptuveni 1800 vietējo ebreju. Ebreji izveidoja pretošanās grupu, un 1942. gada 9. augustā aptuveni 250 ebreju izbēga no geto, taču pēc 3 dienām pārējie ebreji, kuri palika geto, tika nošauti pils Itāļu dārzā. Kad pili sasniedza Sarkanā Armija, Mirā bija palikuši aptuveni 40 ebreju tautības cilvēki. Par piemiņu Miras ebrejiem, kas gāja bojā holokausta laikā, Ebreju Nacionālais fonds kopā ar Jeruzalemes pilsētas vadību izveidoja veselu mežu masīvu Jeruzalemes ziemeļu daļā, šis mežs tika nosaukts Miras vārdā. Pirmie 1000 koku stādi tika iestādīti 1980. gadu sākumā par Rozas Gvozdj līdzekļiem, kura ar vīru izglābās no nāves.
Pēc Miras atbrīvošanas 1944. gada jūlijā dzīvošanai piemērotākajās telpās iemitinājās vietējie iedzīvotāji, pēdējā ģimene no pils izvācās tikai 1962. gadā. 1960. gados pils netika pieskatīta, vienīgi dažas telpas tika izmantotas kā noliktavas. 1950. gados pilī strādāja arhitekts A. Mitjaņins. 1968. gadā tika izveidota speciāla restaurācijas komisija, viens no šīs komisijas pirmajiem uzdevumiem bija Miras pili izpētīt un sagatavot restaurācijai. Tika uzsākta pils izpēte ar mērķi to restaurēt, 1971. gadā tika pabeigta pils sienu konservācija.
1978. gada oktobrī Baltkrievijas PSR Ministru Padome izdeva rīkojumu par Miras pils atjaunošanu un mākslas tehnikuma izveidi Miras ciemā. Tika izveidota speciāla arhitektu komisija, kuras mērķis bija izlemt par efektīvāko Miras pils atjaunošanas veidu. 1981. gadā šī komisija izveidoja projektu Miras pils atjaunošanai.
Pirmais pils restaurācijas projekts, kurā bija paredzēts pielāgot pili mākslinieciskajai profesionāli tehniskajai mācību iestādei, tika izstrādāts 1980. gadu sākumā.
Pils restaurācijas plāns tika prezentēts 1980. gada oktobrī Baltijas un Baltkrievijas PSR reģionālajā konferencē Klaipēdā. 1983. gada 25. jūlijā pils sienā tika iemūrēts ķieģelis ar restaurācijas uzsākšanas datumu.
1993. gada 12. aprīlī ar lielu greznību un neatkarīgās Baltkrievijas vadītāju klātbūtni notika Miras pils pirmās muzeja ekspozīcijas atklāšana. Vēlāk restaurācijas zinātniskā koncepcija tika prezentēta UNESCO ekspertiem, kuri apmeklēja Miras pili ar mērķi noteikt tās atbilstību UNESCO Pasaules mantojuma saraksta kritērijiem. 2000. gadā Miras pils komplekss tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
1987. gadā Miras pils telpas tika nodotas Baltkrievijas Nacionālā mākslas muzeja rīcībā, kura darbinieki ķērās pie muzeja kompozīciju nākotnes koncepcijas izveides. 2002. gadā Baltkrievijas Republikas Kultūras Ministrija izskatīja šo koncepciju un to apstiprināja.
1997. gadā Miras pils pielietojuma plāns tika labots, lai varētu nodrošināt iespēju pilī rīkot augstākā līmeņa diplomātiskās tikšanās, kā arī dažādus kongresus, konferences un citus masveida pasākumus.
Daļa pils tika atvēlēta viesnīcas izveidei. Lai palielinātu apdzīvojamās platības lielumu, 3. stāvs tika sadalīts divos līmeņos. Tādā veidā tika iegūti 10 viesnīcas numuri, no kuriem 4 ir divvietīgie un 1 apartamenti. Miras pilī ir ieviestas modernākās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību pilī var noritēt augstākā līmeņa pasākumi. Taču šo tehnisko aprīkojumu nedrīkst izvietot pils telpās, jo tas neatbilst pils vēsturiskajam interjeram, tādēļ tika izveidotas speciālas pazemes telpas, kurā šis aprīkojums atrodas.
Realizētais restaurācijas projekts izsauca plašu kritiku speciālistu vidū. Viens no aizrādījumiem bija par par to, ka pils sāk izskatīties kā jauna, zaudējot savu senatnīgo izskatu. Sākotnējās virsmas vietā bija parādījusies akrila virsma, kas krāsota rozā krāsā. Citi kritiķi norādīja uz pils ārējiem elementiem (trotuārs, ieejas pavilions, celiņi), kas nerada pieminekļa atmosfēru. Pēc kritiķu domām, vēsturiskā pils bija pazudusi zem akrila slāņa un kļuvusi par komerciālu objektu.
