Melngalvju nams (vācu: Das Schwarzhäupterhaus) - sākotnēji XIV gadsimta arhitektūras piemineklis, atrodas Vecrīgā pie Rātslaukuma. Celtne vairākkārt pārbūvēta, bet Otrā pasaules kara laikā sagrauta. Mūsdienās Melngalvju nams ir uzcelts no jauna.
Nams pirmo reizi rakstu avotos minēts 1334. gadā, kad savstarpējo karu laikā Rīgas pilsētu bija ieņēmis Livonijas ordenis (1330—1353). Kopš 15.gs. tas pazīstams kā dzīru nams pie pilsētas tirgus laukuma, pazīstams arī kā "Jaunais nams" un "Karaļa Artura sēta" (līdzīgi kā Artura sēta Dancigā). Vispirms to īrēja Lielās ģildes tirgotāji, bet 1713. gadā to savā īpašumā iegādājās 1416. gadā dibinātā Rīgas Melngalvju brālība. Melngalvju brālības locekļi bija jaunie un neprecētie ārzemju tirgoņi, kas nebija kļuvuši par namniekiem, toties aktīvi piedalījās saviesīgajā dzīvē. Lielākās nama pārbūves notikušas 1580., 1619.-1625. un 1886. gadā.
1941. gada 28. jūnijā vācu armijas apšaudes rezultātā nams pilnīgi izdega. Pēc kara padomju laikā tika atzīts, ka namu atjaunot nav lietderīgi, un 1948. gadā tā drupas tika saspridzinātas un novāktas. Melngalvu nama skulptūru fragmenti glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
80. gados tā atjaunošanas projektu, pamatojoties uz arhīvos saglabātajiem materiāliem (plāniem, rasējumiem un aprakstiem u.tml.) izstrādāja RPI Arhitektūras un celtniecības fakultātes jauno pasniedzēju grupa. 1991. gadā Sv. Pētera baznīcā tika sarīkota piemiņas izstāde, veltīta Melngalvju namam un biedrībai, 1992. gadā aizsākās arheoloģiskie izrakumi nama vietā, bet 1995. gadā gadā iznāca apjomīgs izdevums par Melngalvju namu un biedrību. Tika uzsākta nama celtniecība, kas pabeigta 1999. gadā.
Arī Tallinā ir savs Melngalvju nams.
