Krēvas pils (baltkr. Крэўскі замак, poļu. Zamek w Krewie, liet. Krėvos pilis) ir kastelas veida pils Krēvā, Baltkrievijā, Lietuvas lielkņazistes pirmā celtā pils, kas bija pilnībā mūrēta. Pils paliekas ir arhitektūras un vēstures piemineklis, kā arī tūrisma objekts.
Viena no pirmajām kastelas veida pilīm Lietuvas lielkņazistē, celta 14. gadsimtā (ir uzskats, ka celtniecība bija sākusies 13. gadsimta beigās), Krevļankas un Šļahtjankas upju satecē. Pils galvenā daļa tika celta purvainas palienes vidū, un puse no aizsargmūra celta uz mākslīgi paplašinātas smilšu kāpas.
Krēvas pils bija daudzu vēsturisku notikumu lieciniece. Jau drīz pēc uzcelšanas tā tika apšaudīta ar akmens lodēm (tas tika atrastas izrakumos pie rietumu sienas), kā arī nodedzināta militārā galerija.
1382. gadā pils pagrabā pēc Jagaiļa rīkojuma bija nožņaugts viņa tēvocis Ķeistutis, kas pretendēja uz kņaza troni. Tajā pat laikā Ķeistuta dēlam Vitautam izdevās aizbēgt, pateicoties viņa sievas Annas viltībai. Pārģērbies sieviešu drānās, kalpones izskatā viņš spēja izmukt no tam sekojošajiem vajātājiem, un kopā ar sievu aizbraukt uz Polocku, atstājot savā vietā sievieti, kas tēloja smagi slimo kņazu.
1385. gadā pilī tika izstrādāti Krēvas ūnijas noteikumi, lai apvienotu Lietuvas lielkņazisti un Poliju zem lielkņaza Jagaiļa varas. 1433. gadā Krēvas pili ieguva Švitrigailis, kas pretendēja uz lielkņaza troni. 1503-1506. gadā pili ne vienreiz vien ielenca un būtiski papostīja Perekopa tatāri, taču tā drīz vien tika atjaunota. 1519. gadā dziņļa militāra reida laikā Krēvu ieņēma Maskavas vojevodas. 16. gadsimta otrajā pusē Krēvas pilī dzīvoja bēguļojošais krievu kņazs Andrejs Kurbskis. Pakāpeniski pils zaudēja savu aizsardzības funkciju.
Vēl 18. gadsimtā Krēvas pils bija samērā labā stāvoklī. Vēlāk sākās tās sagrūšana, kuru piebeidza 1. pasaules karš. Kara laikā caur Krēvu gāja frontes līnija, kas no 1915. gada rudens sadalīja to divās daļās. Pils atradās vācu armijas ieņemtajā teritorijā, un tur tika izveidotas patvertnes un novērošanas punkti, un vairāk kā trīs gadus notika pozīciju kaujas. 1917. gada vasarā, posmā Smorgoņa-Krēva notika pēdējai lielais Krievijas armijas uzbrukums (galvenā trieciena virziens bija izvēlēts tā, lai, pārraujot vācu aizsardzību, varētu aiziet līdz Viļņai). Operācija tika gatavota ļoti rūpīgi. Nekad iepriekš krievu armija nebija koncentrējusi tik daudz artilērijas gatavotajā pārrāvuma posmā (ap 800 dažāda kalibra lielgabali). Tika uzbūvēts īpašs šaursliežu dzelzceļš, un uz pozīcijām pie Krēvas no Anglijas un ASV rūpnīcām caur Murmansku un Vladivostoku tika piegādāta karakuģu artilērija ar šaušanas attālumu virs 20 km. Visām baterijām tika piešķirti papildus munīcija, kas spētu sagraut spēcīgos vācu nocietinājumus. Operācija sākās 19. jūlijā un turpinājās četras dienas, no kurām trīs aizgāja artilērijas apšaudē. Līdz šim Krievijas armija nekad nebija devusi tik jaudīgu artilērijas triecienu pa ienaidnieka pozīcijām. Apšaudes blīvums pastiprinājās ar katru dienu un savu maksimumu sasniedza 21. jūlijā. Apšaudes laikā paši stipri cieta Kņaza tornis un pils dienvidu daļas mūris.
Pēc Rīgas miera līguma noslēgšanas 1921. gadā Krēvas pils nonāca jaunās Polijas valsts sastāvā. Apzinoties pat to drupu vēsturisko vērtību, kas bija palikušas pāri no krievu artilērijas apšaudes, Polijas vara 1929. gadā veica Ķņaza torņa drupu konservāciju, taču līdz restaurācijai tajā laikā tā arī netika. 1970. gadā pils izpēti veica ekspedīcija M.Tkačova vadībā. Izpēte turpinājās 1985. gadā O.Trusova un Tkačova vadībā, bet 1988. gadā I.Čerņavska vadībā.
Drupu konservācija turpinājās 2004. gadā, kad studenti-voluntieri iekonservēja ieeju Keistuta tornī. Vēlāk uz sienas tika uzstādīta aizsargkonstrukcija, kas šo sienas daļu sargāja no nokrišņu iedarbības. 2005. gadā bija izveidots Vietējais labdarības fonds "Krēvas pils", kura galvenais mērķis ir sekmēt Krēvas pils saglabāšanu. Fonds ik gadus organizē vasaras nometnes un kultūras pasākumus Krēvā un citās apdzīvotajās vietās. Pils atrodas uz sagrūšanas robežas. Daži vietējie iedzīvotāji un tūristi atļaujas sev izvest senos akmeņus un ķieģeļus no pils teritorijas. 2018. gadā sākās pils atjaunošanas un konservācijas darbi.
Pils plānā veido četrstūri, apjoztu ar mūra sienām. Ziemeļu sienas garums ir 85 m, austrumu — 108,5 m, dienvidu — 71,5 m un rietumu — 97,2 m. sienu biezums ir 2,5—3 m, bet augstums ap 10—13 m. Sienas līdz kaujas galerijai ir mūrētas no laukakmeņiem, bet apmēram 7 m augstumā pa perimetru 2 m augsta josla ir izmūrēta no lielizmēra ķieģeļiem. Pils stūros ir divi torņi. Ziemeļu Kņaza tornis ir gandrīz kvadrātveida (18,65 × 17 m), un izvirzās ārpus aizsargmūra perimetra. Tornī bija ne mazāk kā 4 stāvi un pamatnē pagrabs, kas pildīja cietuma funkcijas. Pārejas starp stāviem bija iemūrētas torņa sienās. No Ķņaza torņa diagonāli pretējā stūrī pils sienu iekšpusē bija piebūvēts Mazais tornis, 11 × 10,65 m plānā. Torņa sienas līdz 3 m augstumam bija mūrētas no akmens, bet augstāk no ķieģeļiem. Pils vārti atradās dienvidaustrumu pusē. Pils sētā izvietojās smēde, dzīvojamie nami un dīķis.
