Kokneses pils (Kokneses viduslaiku pils, senais vācu nosaukums - Kokenhusen, Kokenhausen) - viduslaiku pils Koknesē, Daugavas krastā, Daugavas un Pērses satecē. Celta neilgi pēc 1209.gada, savulaik viena no lielākajām un labāk nocietinātajām pilīm, kas izvietota nozīmīga tirdzniecības ceļa - Daugavas krastā. Līdz mūsdienām saglabājušās drupas, kuras apskalo Pļaviņu HES ūdenskrātuve. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis .
Kokneses viduslaiku pili cēla Rīgas bīskapija virs senāka latgaļu pilskalna neilgi pēc 1209.gada . Pēc uzcelšanas trešdaļa pils palika Rīgas bīskapijas rīcībā, divas trešdaļas tika izlēņotas bruņiniekam Rūdolfam no Jerihovas. 1213.gadā Rīgas bīskapija ieguva savā īpašumā visu pili. 1269.gadā pils tika izlēņota Tīzenhauzeniem, kuru pārziņā pils palika līdz 1397.gadam, kad pili savā tiešā pārziņā pārņēma Rīgas arhibīskaps. Kokneses pils kļuva par vienu no trim arhibīskapa galma pilīm. Šeit uzturējās līdz 900 cilvēkus lielais galms un ik nedēļu maizei un alum patērēja 3900 pūrus labības.
15. gadsimta pirmajā ceturksnī arhibīskapa Heninga Šarpenberga laikā pils tika pārbūvēta un šai laikā tika uzcelts arī visaugstākais pils tornis - t.s. Garais Henings.
Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa savstarpējos konfliktos Kokneses pils brīžiem nonāca Livonijas ordeņa kontrolē un šeit pat gūstā tika turēti divi Rīgas arhibīskapi.
Kopš 13. gadsimta līdzās pilij veidojās arī pilsapmetne, ap kuru tika izbūvēts mūris. Pils guva peļņu no muitas - iekasējot samaksu no garām braucošajiem plostiem un kuģiem.
1621. gadā pēc ilgstošām kaujām Kokneses pili ieņēma zviedru karaspēks. 1636. gadā zviedri Koknesi izsludināja par apriņķa pilsētu līdzās Rīgai, Pērnavai un Tērbatai. 1656.gadā pili ieņēma Krievijas karaspēks un ap pili sāka ierīkot Krievijas eksportpreču centrālās noliktavas. 1661.gadā pili atkal kontrolēja zviedri. 1700.gadā pili ieņēma poļu - sakšu karaspēks. 1701. gada 25.jūlijā sakšu pulkvedis Bose pavēlēja uzspridzināt abus pils rietumu torņus - un kopš šī laika pils vairs nav apdzīvota.
1780. gadā pils drupas un apkaimi nopirka Oto fon Lēvenšterns - viņa dzimtas īpašumā tā palika līdz 1920.gada agrārai reformai. Netālu tika uzcelta jaunā Kokneses pils. Kokneses muižas kunga mājā no 1885. līdz 1887. gadam dzīvoja rakstnieks Rūdolfs Blaumanis ( Blaumaņu ielā). 1862. gadā nobruka pils ziemeļu puses austrumu gals pret Pērsi. Kādus gadus pēc appludināšanas nobruka liels gabals turpat no rietumu gala. Jau Latvijas patstāvības laikā bija mēģinājumi paglābt pilsdrupas no sabrukšanas, cenšoties bīstamākajās vietās betonēt mūru virspusi.
Broce paskaidrojumā zem 1797. gada zīmējuma rakstīja, ka, uzspridzinot pili, vairāki lielgabali no pils tikuši aizmesti līdz Daugavas krastam netālu no Pērses ietekas. 1868. gada sausajā vasarā tos izvilka malā un uzstādija kalnā pils rietumu galā uz dabīgas terases, kur tie stāvēja līdz appludināšanai. Viens no tiem jau pirms pirmā pasaules kara bija nogāzts zemē, un ap 1950. gadu kāds lūžņu vācējs Rubenis aizveda to uz staciju. Tikai ar sabiedrības iejaukšanos tika panākts, ka lielgabalu atveda atpakaļ un nosvieda ceļmalā. Tad sākās spēkstacijas būve, lielgabalus savāca un aizveda pie Kokneses luterāņu baznīcas. Baznīca tolaik bija tapusi par mākslas un vēstures muzeju. Kad vietējā draudze atguva savu īpašumu, lielgabali atkal bija jāpārvieto, un tos nokrāva Jāņkalnā pie vecajiem krustiem.
Kādreizējās pilsētas dienvidaustrumu stūrī pašā krastmalā baronu laikos bija uzcelts mūra paviljons, no kura, kā reiz teicis kāds vecs muižas kalps, baroniem skatīties ledus iešanu Daugavā. Daži to sauca par baronu tējas namiņu. Iespējams, ka tas bija celts uz kādas senlaiku celtnes pamatiem, jo vairākos senos zīmējumos tai vietā ir kāda celtne vai vismaz tās atliekas. Ap 1950. gadu pēc izremontēšanas un piebūves uzcelšanas šeit izvietojās Jēkabpils novadpētniecības muzeja filiāle. Būvējot spēkstaciju, šo celtni nācās nojaukt. Paceltie Daugavas ūdeņi izskaloja krastus, un sāka atsegties seni apbedījumi ar rotaslietām – bija atklājies 11. – 12. gs. kapulauks. Vēlāk, 80. gados, lai visu šo krastmalu pasargātu no tālākas izskalošanas, to nobēra ar dolomīta šķembām un bluķiem. Vadoties pēc atrastajām senlietām, turpat Gundegu apkārtnē 1986. un 1987. gadā atklāja un izpētīja 11. – 12. gs. kapulauku – 68 skeletkapus un 5 ugunskapus. Mirušie bijuši latgaļi un sēļi, arī lībieši .
Arheoloģiskajos izrakumos noskaidrots, ka pēdējā mūra pils šai vietā celta pēc 1625. gada. Pilskalnā apdzīvotības pazīmes konstatētas no 1. gt. pmē. un 1. gt. sākumā. Vēlāk to var uzskatīt patvērumu pilskalnu. 5. – 9. gs. pilskalns jau tika apbūvēts blīvāk, konstatētas guļbūves, dzelzs ieguves krāsnis u.c.
13. gs. sākumā bijusi apbūvēta visa ar aizsargvalni ierobežotā pilskalna vidusdaļa. Bez koka dzīvojamām ēkām bijušas arī saimniecības ēkas – kūtis un klētis. Telpās bijušas parastās akmeņu vai māla kleķa krāsnis bez dūmvadiem. Pagalma centrālajā daļā bijusi aka.
No 12.gs. vidus atrastas mūra ēkas paliekas. No tā var secināt, ka kaļķu dedzināšana sākusies jau pirms vācu ienākšanas. Celtnes tuvumā atrastas bronzas baznīcas zvana atliekas. Iespējams, ka pilī bijusi pareizticīgo baznīca. Arī priekšpilī atsegtas 13.gs. koka celtnes, to vidū vairāki staļļi un lopu kūtis. Atklāts arī kāds mūrēts pagrabs pārtikas glabāšanai.
Interesanti fakti par dzīvi pilskalnā 11. – 13. gs. atklājās 1961. gadā un vēlākajos gados veiktajos arheoloģiskajos atradumos priekšpils teritorijā. Pirms mūra pils būves iepriekšējā apbūve piecas reizes gājusi bojā. Šajos slāņos labi saglabājušies ādas priekšmeti, auduma paliekas, saglabājušies daudzi un dažādi koka saimniecības priekšmeti un rīki. Dzīvojamās ēkas bijušas ar cirvi darinātas koka guļbūves, kaut arī šajā laikā jau pazina zāģi. Tās nav daudz atšķīrušās no mūsu iepriekšējā gadsimta celtajām, vienīgi bijušas mazākas. Atrasti dažādi vērpjamo vārpstiņu skriemeļi, daļa no tiem ievesti – virpoti Volīnijas šīfera. Koka virpošana bija pazīstama Koknesē – atrasts virpots koka šķīvis.
A. Rasiņa dati par Kokneses pilskalna dažādajos slāņos atrastajām kultūraugu sēklām vēsta, ka tur ir atrastas auzas, sākot ar vēlo dzelzs laikmetu, rāceņi atrasti vidējā dzelzs laikmeta slāņos, lauku pupas – jau dzelzs laikmeta sākumā. Mieži – vissenākā kultūra Latvijā – pazīstami jau neolītā, zirņi – agrajā dzelzs laikmetā. Rudzu graudi atrasti Kokneses pilskalna agrā dzelzs laikmeta slāņos.
Ceļot Kokneses mūra pili ir ticis saglabāts senās latgaļu pils trīsstūrveida plānojums. Pils ir celta gotiskā stilā, vizuāli askētiska, bez izteiktiem rotājumiem. Kokneses pils bija varena divstāvu mūra ēka. Pilij bija 5 torņi, no kuriem 3 atradās rietumu pusē un garākais no tiem bijis nosaukts arhibīskapa Henninga vārdā. Pili no priekšpils atdalīja ap 3 m dziļš grāvis, pār kuru bija uzvelkamais tilts. Pils apakšējos stāvos bija pulvera pagrabi, vairāki cietumi, virtuve un alus istaba, augšstāvu kapela, zāle un dzīvokļi, bet gar visu otro stāvu pagalma pusē, stiepās koka galerija. Priekšpili no pilsētas atdalīja torņiem nocietināti mūri un 2 m dziļš grāvis. Pilij bijuši trīs vārti: Ūdens, Zemes un Pils vārti, no kuriem pēdējie veda pilsētā. Loga ailes pils Daugavas puses austrumu galā esot uzmūrētas tikai barona Lēvenšterna laikā. Pilsēta, kuras ēkas bija celtas no dolomīta bluķiem (pēc 1577. gada krievu iebrukuma jaunās ēkas cēla no koka), savukārt bija apjozta ar mūri un aizsargāta ar grāvi un bastionu. Pilsētā bijušas piecas baznīcas, lielākās no tām - Pāvila un 17. gs. celtā Dimitrija katedrāle.
Pēc tam, kad tika uzpludināta HES ūdenskrātuve, ūdens līmenis pacēlās līdz pils pamatiem, un 20. gs. 90. g. beigās tika veikti pils pamatu stiprināšanas darbi. Vienlaicīgi notika pils virsējo mūra daļu atrakšana un konservēšana.
Mūsdienās divu stāvu augstumā ir saglabājušās divas pils ārējās sienas un daļa pagalmu sienu. Pils būvgružu un kultūrslānis vietām sasniedz pat līdz 7 m biezumu. Pils mūros ir saglabājušās un izrakumos atrastas daudzas kaltas akmens būvdetaļas.
Kokneses pilī dzīvo kāds muižnieks. Šim muižniekam ir viena vienīga meita, kura ir ļoti skaista. Ko viņa vēlas, to tēvs izpilda. Tā kā meita ir skaista, tad, saprotams, precinieku jau netrūkst. Meita viņus visus palaiž pa diegu, jo ir iemīlējusies kādā spēcīgā un brašā tēva kalpā. Meita mācas kalpam virsū, lai šis taču ejot prasīt tēvam viņas roku. Kalps teic, ka šim esot bailes. Tad jaunava noskaišas, iet pati pie tēva un paziņo, ka viņa precēšot kalpu. Arī tagad meita domājusi, ka tēvs viņai paklausīs, bet šoreiz ir citādi: tēvs noskaišas tik briesmīgi, ka spļauj zili zaļu uguni. Kalpu viņš tūlīt liek saistīt važās un iemest pils pagrabā, bet meitu iesloga torņa istabā. Muižnieks noprasa ir vienam, ir otram, vai viņi metīšot tādas muļķīgas domas no galvas ārā, bet tie atsakās. Tēvs aiziet dusmīgs un vēlāk liek kalpu aizvest uz tuvējo Zīles kalnu, kur atrodas Rata grāvis, uzsiet uz rata un laist no kalna lejā, lai saraustītu gabalos. Meita to visu noskatās pa torņa logu, nolec lejā un nositas. Arī tagad vēl ap dienvidu esot redzama skaista jaunava, kas sēž uz akmens un sukā matus. Kad drošākie iet viņai klāt, tad viņa pazūd, kad bēg prom, tad skrien pakaļ, domādama, ka tas esot viņas kalps .
