Karnunta (lat. Carnuntum) bija romiešu militārā nometne Dzintara ceļa krustojumā ar Donavu, Augšējās Panonijas administratīvais centrs, kura drupas atrodas blakus Petronelkarnuntas ciematam Austrijā, pusceļā no Vīnes uz Bratislavu. Tiek uzskatīts, ka romiešu pilsētas Karnuntas iedzīvotāju skaits bija ap 50 tūkst. cilvēku.
Kornunta pirmo reizi vēsturē parādās Augusta valdīšanas laikā 6. gadā, kad Tibērijs izveidoja to par savu bāzi, kā romiešu fortu (kastrumu) karā pret Marbodu, markomanu vadoni.
Būtiska romanizācija notika, kad pilsēta tika izraudzīta kā Legio XV Apollinaris garnizona dislokācijas vieta pirms 14. gada. Pēc dažiem gadiem tā kļuva par romiešu nocietinājumu centru gar Donavu posmā no Vindobonas (mūsdienās Vīne) līdz Brigetio (blakus Komaromai). Tacits vēsta, ka imperators Klaudijs deva rīkojumu Panonijas pārvaldniekam "uzturēt rezerves leģionu Donavas krastā", lai aizsargātu zaudējušos (kvadus un markomanus) strīdā starp ģermāņu ciltīm, un atturētu uzvarētājus no kārdinājuma iebrukt Panonijā. Uz šo laiku (ap 50. gadu) attiecas papildus nocietinājuma izveide kavalērijai 1,5 km uz dienvidrietumiem no leģiona nometnes. Kopš tā laika XIV Pāra leģions un XV Apollona leģions bija dislocēti Karnuntā. Šeit bija arī Donavas flotes bāze. 3. gadsimtā Karnuntu izpostīja ģermāņi. Kaut arī nometne tika daļēji atjaunota, tomēr tā vairs nesasniedza savu iepriekšējo nozīmīgumu. Galīgi drupās to pārvērta ungāru iebrukums viduslaikos.
Karnunta ne vienreiz vien tiek minēta vēsturiskajos avotos. Šeit imperators Marks Aurēlijs uzrakstīja daļu no sava darba "Προς εαυτόν" ("Pārdomas par sevi"). Šeit par imperatoru tika pasludināts Septimijs Severs. 308. gadā Karnuntā notika pazīstamais tetrarhu salidojums.
Karnuntā bija atrastas labi saglabājušās gladiatoru skolas drupas. To ieskāva biezas sienas. Iekšā atradās vesels celtņu komplekss, kuru starpā izceļas neliels cirks gladiatoru apmācībai. Tika konstatētas ap 40 nelielas kameras, lielas termas, kapi, treniņu zāle ar apsildāmo grīdu, kā arī dažādas administratīvās ēkas.
