Hāpsalu pils (igaun. Haapsalu piiskopilinnus) bija Sāmsalas-Vīkas bīskapa pils ar katedrāli Igaunijas rietumos, ap kuru ar laiku izauga pilsēta Gapsala (tagad, Hāpsalu). Dibināta 13. gadsimtā kā Sāmsalas-Vīkas bīskapijas centrs. Pēc populāras senas leģendas augusta mēneša pilnmēness naktī uz kapelas iekšējās sienas parādās Baltās Dāmas tēls.
1228. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts dibināja jaunu bīskapiju, kuras sastāvā ietilpa Lēnes apriņķis, Sāmsala un Hījumā, un iecēla par bīskapu Gotfrīdu, Daugavgrīvas cisterciešu klostera abatu. 1234. gadā pāvesta legāts Modenas Vilhelms atzīmēja bīskapijas robežas.
Pirmā Sāmsalas-Vīkas bīskapijas rezidence atradās Lihulas pilī, kas bija ar Zobenbrāļu ordeņa palīdzību uzcelti mūra nocietinājumi. Lai izvairītos no konfliktiem ar ietekmīgo ordeni, bīskaps pārcēla savu rezidenci uz Pērnavu, kuru pēc desmit gadiem nodedzināja lietuvieši. Jaunais bīskapijas centrs tika izvēlēts Hāpsalā, kur tika iesākta bīskapa pils un katedrāles būve. Pils celtniecība turpinājās trīs gadsimtus.
Pils celtniecība, paplašināšana un rekonstrukcija turpinājās vairākus gadsimtus, un šajā laikā ieroču attīstības rezultātā mainījās arī arhitektūra. Pils sasniedza savus galējos izmērus virs 30 000 kvadrātmetru platībā (sienu biezums no 1,2 līdz 1,8 metriem un maksimālais augstums virs 10 metriem) bīskapa Johana IV Kīvela valdīšanas laikā (1515—1527). Pils rietumu daļā atrodas 29 metrus augstais 13. gadsimta sākuma sargtornis, kas vēlāk tika izmantots kā zvanu tornis. Sienu augstums vēlāk tika palielināts līdz 15 metriem.
Iekšējās tranšejas un blindāžas, kas tika celtas artilērijai kā patvertnes no bombardēšanas, ir attiecināmas uz Livonijas karu (1558—1582), taču šī kara laikā cietoksnis tika būtiski bojāts. Mazā cietokšņa sienas un ārējie nocietinājumi bija daļēji sagrauti.
17. gadsimtā zviedri, kas tajā laikā pārvaldīja šo Igaunijas apgabalu, pili kā aizsargbūvi vairāk nelietoja. Ziemeļu kara gaitā 1710. gadā Igaunija nonāca Krievijas impērijas varā, un mūri pēc Pētera I pavēles tika noārdīti, pārvēršot pili drupās.
Hāpsalu katedrāle skaitījās Sāmsalas-Vīkas bīskapijas katedrāle, t.i. galvenā baznīca. Šeit atradās krēsls, bīskapa oficiālā pārstāvniecība un darba vieta. Šī ir lielākā vienjoma sakrālā celtne Baltijā (platums 11,5 m, augstums — 15,5 m un laukums 425 m2).
Pirmais rakstiskais avots, kur pieminēta katedrāle ir Hāpsalu statūti, kuros bīskaps Hermanis I, pilsētas dibinātājs, raksta:
| “ | "... mēs, kas dibinājām katedrāli Hāpsalā un sagādājām mūsu kanoniķiem atbilstošu dzīvesvietu un ienākumus, pasludinām īpašu vietu, lai tur būtu pilsēta, kur visi, kas izvēlējās to par savu dzīvesvietu kopā ar mums, varētu sapulcēties un atrast tur pajumti, un vajadzības gadījumā spētu aizsargāt baznīcu ar visu, kas ir tās rīcībā". | ” |
Katedrāle celta 1263—1270. gados un sākotnēji bija pielāgota aizsardzībai: tās bēniņu telpas varēja pildīt patversmes funkcijas. Katedrāles celtnes celšanas stils pieskaitāms pārejas posmam starp romāniku un gotiku. Pirmo raksturo pilastru kapiteļu augu ornamentējums, bet otro — zvaigžņveida velves. Rietumu pusapļa vārti sākotnēji arī bija romāniski: vimpergs apaļajā arkā bija ar svētā aizbildņa figūru, kas atradās nišā. 15. gadsimtā sakarā ar vairāku telpu izbūvi katedrāles dienvidu pusē, tās sienas paaugstināja, bet jauno frontonu izveidoja bez vimperga. Iekšsienas tika apgleznotas, grīdu veidoja kleriķu un cienījamu aristokrātu kapakmens plāksnes. Unikāls apaļa torņveida kapela — baptistērijs ar krusta velvi, celts 14. gadsimta otrajā pusē, bija savienots ar katedrāli. Līdzīgas kapelas nav nevienā citā Baltijas baznīcā. Tā ir zināma arī kā "baltās dāmas" parādīšanās vieta. Augustā vai septembrī pilnmēness laikā mēness atrodas īpaši zemu pie horizonta un tā gaisma, krītot caur baptistērija austrumu logu, atspīd uz dienvidu sienas, veidojot dienvidu logā "baltās dāmas" siluetu. Tās siluets ir labi redzams no vaļņa iepretī logam vai arī no tā pakājes. Par "balto dāmu" tiek stāstīts daudzās leģendās.
Livonijas kara laikā Igaunija kļuva par Zviedrijas karalistes luterāņu baznīcas daļu. Katoliskā Doma baznīca tika nodota luterāņu draudzei un sāka saukties par pils baznīcu. 1625. gadā zviedru karalis Gustavs II Ādolfs pārdeva Hāpsalu pilsētu, pili un apkārtējās zemes grāfam Jēkabam Delagardijam īpašumā, kurš plānoja augšējo cietoksni mūsdienīgā pilī. Kā konsultants tika uzaicināts pazīstamais skulptors un celtnieks Arents Passers.
1688. gada 23. martā ar vara skārdu klātais baznīcas jumts gāja boja ugunī, taču baznīca tika atjaunota diezgan ātri. 1726. gada vētra atkal iznīcināja jumtu. Samazinājusies draudze nevarēja atļauties remontu un pārcēlās uz pilsētas baznīcu. 19. gadsimtā tika uzsākta drupu rekonstrukcija pils romantiskajā parkā.
1886—1889. gadā baznīca tika salabota un atjaunota. Sagrautais romāņu stila portāls tika nomainīts pret pseidogotisko "pakāpienveida portālu". Saglabājušies sienu apgleznojumu fragmenti tika atjaunoti, bet kapakmens plāksnes tika no baznīcas aizvāktas. 1889. gada 15. oktobrī tika novadīts pirmais dievkalpojums, veltīts svētajam Nikolajam.
Padomju okupācijas rezultātā 1940. gadā baznīca tika slēgta. 2.Pasaules kara laikā dievkalpojumi tika turpināti, bet 1944. gada pavasarī huligāni ielauzās baznīcā un iznīcināja altāri, ērģeles, solus un logus. 1946. gadā draudze lūdza padomju valdību iekļaut katedrāli aizsargājamo vēstures pieminekļu sarakstā, taču nespēja ieinteresēt jauno varu. Baznīca stāvēja tukša daudzus gadus. Kādu laiku tā tika izmantota graudu glabāšanai, bija pat plāni pārbūvēt to par baseinu. Vēlāk baznīca tika atjaunota un to kopš 1990. gada atkal aktīvi izmanto Igaunijas luterāņu baznīcas vietējā draudze. 1992. gadā Mātes dienā tika iesvētīts Mātes altāris, lai pieminētu igauņu mātes, kas gāja bojā padomju okupācijas laikā. Jaunavas un bērna statuju veidoja skulptors Hille Palms.
