Geizers ir karstais avots, kam raksturīga neregulāra karstā ūdens vai tvaika izšaušanās no Zemes dzīlēm. Geizeru uzbūvi pēta hidroģeoloģija. Geizeri atrodas tikai dažās vietās uz pasaules un tie ļoti reti izšauj ūdens strūklu un līdz ar to, tā ir reta dabas parādība. Galvenokārt visi geizeru lauki atrodas netālu no vulkāniski aktivājām teritorijām. Ūdens tiek uzsildīts aptuveni 2 kilometru dziļumā, kur tas saskaras ar karstiem iežiem. Pasaulē ir aptuveni 1000 geizeru, no kuriem puse atrodas Jeloustonas nacionālajā parkā. Geizeru vulkāniskā aktivitāte var mainīties vai arī rimties, jo notiek minerālu nogulsnēšanās, kas geizeru nobloķē, blakus geizeru aktivitātes pastiprināšanās, zemestrīču darbība vai arī cilvēku iejaukšanās.
Pasaulē kopā ir tikai seši reģioni, kuros atrodas geizeri. ASV atrodas divi no šiem reģioniem, savukārt pa vienam — Jaunzēlandē, Islandē, Krievijā un Čīlē.
Pirmo reizi eiropieši par geizeriem dzirdēja 1294. gadā, kad tie pirmo reizi tos ieraudzīja Islandē. Vārds "geizers" ir cēlies no slavenākā Islandes geizera — "Geysir", kura nosaukums ir cēlies no islandiešu vārda "gjósa", kas savukārt latviski nozīmē — "izšļākties". Starp citu, šo vārdu islandieši esot patentējuši un to nemaz tik brīvi nevar izmantot.. Mūsdienās šī konkrētā geizera vārds ir mazliet pārveidots un to lieto, lai apzīmētu visus šī veida ģeoloģiskos objektus.
Geizeri ir īslaicīgas ģeoloģiskas īpatnības. Geizers darbojas augstākais dažus tūkstošus gadu. Tie atrodas vulkāniskajos apgabalos. Geizeri rodas, kad karstie vulkāniskie ieži apakšzemes kambaros sakarsē ūdeni līdz vārīšanās temperatūrai, tad radušies tvaiki izspiež ārpusē spēcīgu tvaika ūdens strūklu. Geizeri var pastāvēt tikai vulkāniski aktīvajās teritorijās, tāpēc, ka to pastāvēšanai nepieciešami trīs svarīgi apstākļi:
