Arāla jūra (kazahu: Арал теңізі, Aral teñizi; uzbeku: Orol dengizi) ir izsīcis beznoteces ezers Centrālāzijā, Kazahstānas un Uzbekistānas Karakalpakstānas Republikas teritorijā. Kopš 1960. gadiem tikusi novērota Arāla jūras sarukšana un izžūšana, kas lielā mērā skaidrojama ar cilvēku saimnieciskajām aktivitātēm (ūdens novadīšanu lauksaimniecības zemju apūdeņošanai). Viens no senākajiem pasaules ezeriem, vairāk nekā 5 miljonus gadu vecs. 1960. gadā tā platība bija 68 900 km², 2010. gadā — 13 900 km². 2014. gada vasarā ezera lielākā austrumu daļa tika atzīta par pilnībā izžuvušu, taču ūdens saglabājās bijušās Arāla jūras ziemeļu daļā (Mazais Arāls) un izsīkstošajā rietumu daļā.
Galvenās ezera problēmas ir cēlušās no tā, ka divas galvenās ietekas — Amudarja un Sirdarja tika novirzītas lauksaimniecības zemju apūdeņošanai, tādēļ nesasniedza Arāla jūru. Rezultātā ezers piedzīvoja dramatisku izžūšanu, kas reģionā ir radījis lielas saimnieciskas un ekoloģiskas problēmas.
Lēmums par abu lielo upju novirzīšanu apūdeņošanai tika pieņemts jau 1918. gadā. Šī darbība bija daļa no plāna padarīt Padomju Savienību par nozīmīgu kokvilnas eksportētāju, kas arī tika sasniegts. Liela mēroga apūdeņošanas kanālu būve sākās 1930. gados. Liela daļa šo kanālu tika nekvalitatīvi būvēti — tajos notiek lieli ūdens zudumi. No Karakuma kanāla, kas ir lielākais visā apūdeņošanas sistēmā, 30—70% ūdens zūd, nedodot nekādu saimniecisku labumu. Tikai ap 12% no apūdeņošanas kanāliem Uzbekistānā ir ar ūdens izolāciju.
Rezultātā 1960. gados Arāla jūra sāka samazināties. Laikaposmā no 1960. līdz 1971. gadam Arāla jūra ik gadus kritās par aptuveni 20 centimetriem. 1970. gados ūdens jau kritās par 50—60 cm gadā. 1980. gados ūdens jau kritās par 80—90 cm ik gadu. Tai pat laikā aizvien vairāk ūdens tika novirzīts apūdeņošanai. Laikaposmā no 1960. gada līdz 1980. gadam ezeram atņemtā ūdens daudzums pieauga divreiz, divkārt pieauga arī kokvilnas ražošana. Padomju Savienībā Arāla jūras izzušana nebija pārsteigums — oficiālā valsts nostāja pauda, ka ezers ir sava veida "dabas kļūda".
1960. gadā Arāla jūra bija pasaulē ceturtais lielākais ezers ar aptuveno platību 68 000 km² un tilpumu ap 1100 km³. 1998. gadā ezera platība bija vairs tikai 28 687 km². Šajā laikā ezera sāļums pieauga no aptuveni 10 g/l līdz 45 g/l. 2004. gadā Arāla jūras platība bija tikai 17 160 km².
Ezeram ir arī spēcīga gruntsūdens pietece no Pamira un Tjanšana un kopējā pietece ir ap 4 miljardi m³ gadā.[] Taču šis process nevar apturēt ezera izsīkšanu.
Ezera izsīkšanas rezultātā praktiski iznīcinātas ezera un tajā ietekošo upju deltu ekosistēmas. Atkāpjoties ezeram, aiz tā palicis tukšs, nereti ar toksiskiem atkritumiem klāts pārsāļots tuksnešains līdzenums (Arālkums). Putekļu vētras pārvieto veselībai bīstamas vielas, izraisot reģionā paaugstinātu saslimstību ar vēzi un plaušu slimībām. Uz sausās ezera gultnes mētājas pamesti kuģi un zvejnieku laivas.
1987. gadā ezers sadalījās divās daļās — ziemeļu daļā (Mazais Arāls) un dienvidu daļā (Dienvidu Arāls). 2003. gadā Dienvidu Arāls tālāk sadalījās divās daļās, kamēr Ziemeļu Arāla tālākā samazināšanās pagaidām ir apstādināta. Sirdarjas upes apūdeņošanas sistēmas Kazahstānā tiek uzlabotas. 2003. gada oktobrī Kazahstānas valdība paziņoja, ka tai ir plāns izbūvēt betona dambi (Kokaralas dambis), kas novērstu ūdens pieteci no Mazā Arāla uz galvenokārt Uzbekistānā esošo Dienvidu Arālu. Šis darbs pabeigts 2005. gada augustā un kopš tā laika notiek negaidīti strauja Mazā Arāla līmeņa celšanās. Šajā Arāla daļā ir atkal ieviestas zivju populācijas, atjaunojas lietavas. Ja pirms šī darba ūdens bija 100 km no agrākās ostas pilsētas Aralas, tad tagad tas ir 25 km tālu.
Dienvidu Arāls turpina izsīkt, tā Austrumu baseins ir izsīcis pilnībā. Sāļajā ezera gultnē veidojas putekļu vētras, reģionā tagad ziemas ir aukstākas un vasaras — karstākas.
1948. gadā uz Vozroždeņijes salas (tagad pacēlums Arālkuma tuksnesī) tika izveidota sevišķi slepena bioloģisko ieroču laboratorija. Šīs laboratorijas darbības vēsture un konkrētie pētījumi joprojām ir noslēpums. Tā tika pamesta 1992. gadā. Dažādu valstu organizētas zinātniskās izpētes ekspedīcijas uz salu ir guvušas datus, kas liecina, ka uz salas tika ražoti, izmēģināti un vēlāk arī apglabāti patogēnie ieroči. 2002. gadā vairāku valstu (tai skaitā Uzbekistānas un ASV) sadarbības projektā tika novērsti draudi no 10 Sibīrijas mēra apglabāšanas vietām - uzskata, ka vairāk šādu vietu uz salas nav.
