Adriāna valnis (latīņu: Vallum Aelium, angļu: Hadrian's Wall) bija aizsardzības nocietinājums Romas impērijas provincē Britānijā. Celtniecība uzsākta mūsu ēras 122. gadā imperatora Adriāna valdīšanas laikā, lai aizsargātos pret barbaru iebrucējiem un kontrolētu kustību pāri robežai. Valnis atrodas Apvienotās Karalistes ziemeļu daļā.
Adriāna valnis bija 120 romiešu jūdzes jeb 117,5 km garš. Tā augstums un platums bija atkarīgs no tuvumā esošajiem celtniecības materiāliem. Irtingas upes austrumu krastā siena bija 3 m plata un 5—6 m augsta, savukārt rietumu krastā — 6 m plata un 3,5 m augsta. Šajos izmēros netiek iekļauti grāvji, zemes vaļņi, forti.
Valņa galvenā daļa tika uzcelta apmēram sešu gadu laikā, vēlāk tika veikti paplašināšanas darbi. To galvenokārt cēla Britānijas karavīri. Pēc Adriāna nāves viņa pēcnācējs Antonijs Pijs nolēma paplašināt robežas ziemeļu virzienā un uzcēla jaunu valni. Antonija valnis bija 59 km garš. Pēc divām desmitgadēm tomēr Antonija valnis tika pamests, Adriāna valnis tika izmantots gandrīz līdz romiešu valdīšanas perioda beigām Lielbritānijā (410).
Līdz mūsdienām valnis nav saglabājies pilnībā, vairākas daļas ir nopostītas. 1987. gadā valnis tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
