Svētā Sofija, Svētā gudrība, jeb mūsdienu Ajasofjas muzejs, ir bijusī austrumu pareizticīgo baznīca, kuru 1453. gadā Osmaņu turki pārveidoja par mošeju un 1935. gadā — par muzeju. Katedrāle atrodas Sirkedži mikrorajonā (Eminēnī rajons, Stambula, Turcija) un tā vēsturē tiek uzskatīta par vienu no diženākajām pasaules celtnēm. Konstantinopoles krišanu un šīs ēkas nokļūšanu Osmaņu varā Grieķu pareizticīgā baznīca uzskata par vienu no lielākajām kristietības traģēdijām.
Baznīcas nosaukums cēlies no grieķu nosaukuma „Ἁγία Σοφία”, kas ir saīsināts variants no „Ναός τῆς Ἁγίας τοῦ Θεοῦ Σοφίας” (Svētās gudrības baznīca). Baznīca pazīstama arī kā Sancta Sophia (latīņu valodā) vai Ayasofya (turku valodā). Lai arī latviešu valodā bieži to sauc par Svētās Sofijas baznīcu (vai katedrāli), tam nav sakars ar kādas svētās vārdu Sofija, jo nosaukums cēlies no grieķu vārda sofia (gudrība).
Svēto sofiju sedz centrālais kupols un tā diametrs ir 31 m, garums: 56 m, kas ir ļoti nedaudz mazāks par Romas Panteonu. Kupols izskatās itkā viegls, izbūvējot logu arkādi zem tā. Pa šiem logiem iepūst gaisma, kas padara skatu uz krāšņo interjeru diezgan aizraujošu.
Kupolu tur četri īpaši ķieģeļu balsti, kas atrisina noturēšanas problēmu, jo pati baznīca ir četrstūra formas. Viss lielākais Svētās Sofijas kupola svars ar balstu palīdzību tiek novirzīts uz četrām milzīgām estakādēm baznīcas stūros.
Rietumos (ieeja) un austrumos (altāris) arkveidīgos izvirzījumus sedz pus-kupoli, kuri turas uz papildus mazākiem kupoliem. Tā tiek panākts īpašs tajos laikos nepieredzēts risinājums, ka lielais kupols vizuāli izskatās uzlikts uz apkārtējiem mazākajiem kupoliem.
Visa baznīcas iekšpuse apšūta ar daudzkrāsainu marmoru zaļā un baltā krāsā, uz kura veidotas porfīra un zelta mozaīkas. Ārpusē vienkāršs apmetums atklāj skaidrus masveidīgos kupolus un velves.
No pirmās baznīcas, kas tika uzbūvēta 4. gs. tajā pašā vietā, nekas nav palicis. Pēc pirmās baznīcas nojaukšanas Konstantīns II (Konstantīna I dēls) lika uzcelt jaunu baznīcu, bet to 532. gadā Nikas nemieru laikā. Iperatora Justiniāna I personīgā uzraudzībā ēka tika uzcelta no jauna un to iesvētīja 537. gada 27. decembrī.
Justiniāns par arhitektiem izvēlējās fiziķi Miletas Izidoru un matemātiķi Tralles Antēmiju, bet Antēmijs mira jau pirmajā gadā.
Svētā Sofija ir viens no varenākajiem izdzīvojušajiem Bizantijas arhitektūras paraugiem. Īpaša vēsturiska nozīme piešķirta tieši iekšējai apdarei — mozaīkām un marmora pīlāriem un apšuvumiem. Pats Justiniāns pieredzēja vislielākās katedrāles celtniecības pabeigšanu un katedrāle bija lielākā pasaulē 1’000 gadus, līdz tika uzbūvēta katedrāle Seviļā.
Justiniāna bazilika bija vienlaicīgi gan arhitekūras sasniegumu kulminācija, gan pirmais Bizantijas arhitektūras šedevrs. Šī arhitektūra vēlāk gan arhitektoniski, gan liturģiski plaši izplatījās un iesakņojās Austrumu pareizticīgo, Romas katoļu un musulmaņu pasaulēs. Pēc Justiniāna rīkojuma, no Baalbekas Libānā tika paņemtas astoņas korintiešu kolonnas un nogādātas Konstantinopolē Svētās Sofijas celtniecībai.
Svētās Sofijas kupols izraisīja īpašu vēsturnieku un arhitektu uzmanību, jo tajā izmantoti jauni paņēmieni tā izveidošanai. Kupolu tur papildus balsti, kādus nekad iepriekš neizmantoja šādās celtnēs. Šie balsti ļauj kupolam veiksmīgi uzgulties četrstūra formas pamatiem un novada smagumu tieši zemē.
Neskatoties uz to, ka balsti veiksmīgi turēja kupolu, uzceltās sienas visu konstrukciju vājināja. Mūrnieki lietoja vairāk javu nekā ķieģeļus, kā rezultātā siena tika uzcelta par vāju. Konstrukcija būtu bijusi daudz izturīgāka, ja mūrnieki pagaidītu, kamēr uzliktais slānis nožūst un tikai tad liktu nākošo slāni, tomēr tā netika darīts. Kad uz celtnes tika uzlikts kupols, sienas izliecās uz ārpusi dēļ mitrās javas. Kad Izidors Jaunākais pārbūvēja kupolu, viņam bija jāpārbūvē sienu interjers, lai tās spētu izturēt jaunā kupola svaru. Otrs iemesls, kādēļ vēlāk tika pārbūvēts kupols, bija tā augstums. Izidors Jaunākais paaugstināja katedrāles kupolu par aptuveni 6 metriem, lai spiediens uz malām nebūtu tik spēcīgs un viss spēks tiktu novirzīts vairāk uz sienām.
Otra lieta, kas pētniekiem likusies interesanta ir tas, kā arhitekti bija spējuši iebūvēt četrdesmit logus kupola apakšdaļā. Svētā Sofija ir slavena ar to, ka iekšā spīd īpaši kvalitatīvs dabīgais apgaismojums, kas atspīd gandrīz visur iekšpusē. Noslēpums slēpjas tajā, ka kupols būvēts līdzīgi lietussargam, kas ar saviem spieķiem tur visu pārējo pārklājumu.
Visas šīs katedrāles celtniecībā īstenotās atkāpes no normām ir tas, kas atšķir šo celtni no visām tā laika celtnēm.
Svētā Sofija bija pareizticīgo Konstantinopoles patriarha krēsls un tajā notika visas galvenās Bizantijas impērijas ceremonijas.
Celtni vairākas reizes bojājušas zemestrīces. 558. gadā pēc zemestrīces sabruka katedrāles kupols un jaunuzstādītais kupols sabruka pēc 563. gada zemestrīces. Daļēji bojājumi tika nodarīti 989. gadā, kad to novēršanai tika nolīgts armēņu arhitekts Tiridats. Romas katoļu okupācijas laikā (1204–1261) baznīca kļuva par katoļu katedrāli. Pēc Osmaņu ienākšanas Konstantinopolē 1453. gadā Svēto Sofiju pārveidoja par mošeju. Saskaņā ar Turcijas prezidenta Mustafa Kemala Ataturka rīkojumu kopš 1935. gada Svētā Sofija ir muzejs.
Katedrāle, kas gandrīz 500 gadus bija galvenā Stambulas mošeja, kalpoja par modeli vairākām Osmaņu mošejām: Šehzades mošejai, Sulejmana mošejai un Rustema pašā mošejai.
Sakarā ar to, ka islāmā izvairās no cilvēku attēlošanas, vairākas mozaīkas tika apklātas ar virskārtu vai iznīcinātas. Vairākas reizes Osmaņu sultāni šīs mozaīkas lika apkopt un tad pirms atkārtotas aizklāšanas tās tika atklātas un dažādi Osmaņu arhitekti veica profesionālu mozaīku apkopi. Vislielākie un vērienīgākie rekonstrukcijas darbi 16. gadsimtā tika veikti Osmaņu arhitekta Sinana vadībā. Tika piebūvēti papildus balsti no ārpuses, nomainīti vecie minareti ar tiem, kurus var redzēt mūsdienās, kā arī tika ielikti islāma lūgšanām nepieciešamie papildinājumi.
19. gs. rekonstrukcijā tika iznīcināta liela daļa oriģinālo mozaīku. Fossati brāļi interjeram pievienoja minbaru un četrus milzīgus medaljonus ar Muhameda un pirmo kalifu vārdiem.
20. gs. restaurāciju uzsāka 1932. gadā Amerikas Bizantijas institūts un šajā laikā tika atklātas lielākā daļa apklāto mozaīku.
Sakarā ar to, ka ēkai ir ļoti sena vēsture gan kā baznīcai, gan mošejai, restaurācijas laikā radušies vairāki neskaidri jautājumi. Kristiešu mozaīkas pamazām tiek atklātas, bet, lai to varētu izdarīt pilnībā, jāiznīcina vērtīgi vēsturiski islāma mākslas darbi. Restauratori cenšas saglabāt līdzsvaru starp abu kultūru mantojumu. Ļoti spraiga diskusija joprojām risinās par to, vai no kupola būtu noņemami islāma kaligrāfiskie uzraksti, lai varētu atklāt apakšā esošo Kristus un Pasaules Kunga mozaīku.
Atjaunošanas darbi nenotiek vajadzīgajā ātrumā dēļ Austrumu pareizticīgās baznīcas nostājas. Grieķu pareizticīgās baznīcas patriarhs paziņoja, ka Turcijas valdība atteikusies turpmāk finansēt Svētās Sofijas turpmāku atjaunošanu, padarot to par maznozīmīgu jautājumu. Vairāki pareizticīgo un katoļu pārstāvji pat pieprasījuši, lai Svētās Sofijas atdošana pareizticīgajai baznīcai būtu viens no priekšnoteikumiem Turcijas uzņemšanai Eiropas Savienībā.
2002. gadā ziņu sabiedrība Reuters ziņoja, ka vairākas mozaīkas sabojājušās, jo noglabātas katedrāles pagrabā, kur esot pārāk mitrs un, apšaubīja Turcijas valdības spēju saglabāt šo vēstures pieminekli.
